Brīvās Latvijas laikā līdz Otrajam pasaules karam dzelzceļa tilta galā bija piestiprināta piemiņas plāksne: “Šeit 1919. gada 9.—10. oktobrī Studentu bataljons novērsa Bermonta iebrukumu Rīgā.
Brīvās Latvijas laikā līdz Otrajam pasaules karam dzelzceļa tilta galā bija piestiprināta piemiņas plāksne: “Šeit 1919. gada 9.—10. oktobrī Studentu bataljons novērsa Bermonta iebrukumu Rīgā.” Kara laikā dzelzs tiltu (tā to dēvēja tautā) sagrāva, un piemiņas plāksne pazuda.
Kas īsti notika šajā naktī pie Rīgas tiltiem, par to vēsture klusē. Vēstures grāmatās esmu atradis tikai vienu teikumu: “Kad Bermonts pienāca pie Daugavas, tilti bija izgriezti, un pāri viņš netika.” Kāpēc šo notikumu sīkāk neapraksta vēsturnieki, var tikai minēt. Šajās divās dienās taču izšķīrās hamletiskais jautājums: būt vai nebūt brīvai Latvijai.
Lūk, ko par šo laiku savās atmiņās raksta mans tēvs Fridrihs Vasarietis.
Rīgai tuvojas Melnais bruņinieks
“Bermonts—Avalovs, bijušais cara armijas pulkvedis, bija savācis ap 51000 vīru, 100 lielgabalu un vairākus desmitus lidmašīnu lielu armiju un dislocējās Jelgavā. Baidoties no Bermonta uzbrukuma, mūsu valdība tam pretī norīkoja divus pulkus Iecavas un Lielupes labajā krastā, tas ir, apmēram desmit reižu mazāk nekā bija Bermontam. Un tiešām — Bermonta armija sāka virzīties uz Rīgu, bet mūsu pulki atkāpās. Tajā pašā brīdī nodevīgi rīkojās Baltijas vāciešu armija, ko sauca par landesvēru un kas bija nosūtīta cīņā pret sarkanarmiju. Landesvērs bez pamatojuma atkāpās, acīmredzot nospriežot, ka tā palīdzība būs noderīga Bermontam.”
Mans tēvs, Kalpaka bataljona kapteinis, ar valdības ziņu ievietoja avīzēs uzsaukumu: “Rīgai atkal tuvojas Melnais bruņinieks. Tautieši! Pie ieročiem! Kapteinis Fridrihs Zommers.”
Tēvs līdz ar krievu okupāciju 1940. gadā mainīja uzvārdu, tādējādi paglābdamies no drošas nāves. Uzvārds “Vasarietis” visā pasaulē ir vienīgi mūsu ģimenei.
Piesakās brīvprātīgi
Vienā dienā pieteicās tik daudz brīvprātīgo, ka izveidoja trīs rotas, katrā ap 200 vīru. Tēvs tās pieteica frontes štābā, nosaucot par Studentu bataljonu, jo lielākā daļa brīvprātīgo bija studenti. Diemžēl ieroču pietika tikai vienai rotai, kuru komandēt uzdeva tēvam.
Tajā brīdī pulka komandieri, kuriem vajadzēja aizturēt Bermontu, ziņoja, ka viņiem jāatkāpjas, lai netiktu ieslēgti “maisā” (tas gan vēlāk izrādījās meli). To paziņoja arī Dienvidfrontes virspavēlniekam Jorģim Zemitānam, kurš, nepārbaudot frontes faktisko situāciju, nekavējoties deva pavēli: “Abiem pulkiem atstāt Pārdaugavu un atkāpties uz Juglas pozīcijām”, bet Studentu rotai lika nodrošināt pulku atkāpšanos pāri tiltiem, tad sekot pulkiem.
Kad karaspēks bija Daugavai pāri, tēvs un kapteinis Bruņinieks ataicināja rotas virsniekus un karavīrus. Visi bija sašutuši par Zemitāna pavēli atstāt Rīgu ienaidniekam, atskanēja pat saucieni: “Tā ir nodevība!”, un komandieri nolēma Bermontu pāri Daugavai nelaist. Šo lēmumu ar sajūsmu uzņēma arī rotas karavīri. Par frontes virspavēlnieka pavēles nepildīšanu rotas komandierim draudēja kara tribunāla sods.
Bermontam pāri Daugavai netikt
Sadabūja cilvēku, kurš mācēja izgriezt dzelzs tilta posmu (to darīja lielu kuģu caurlaidei), izņēma dažus pontontilta posmus, visus peldošos satiksmes līdzekļus pārpeldināja uz Daugavas labo krastu, un turpat arī rotas karavīri sāka rakt tranšejas pašā Daugavas malā.
Par Studentu rotas patvaļīgo darbību ziņoja arī pulkvedim Zemitānam, kurš otrā rītā (10. oktobrī) agri piebrauca vieglajā automašīnā, aizsoļoja gar tranšejām, ne vārda neteicis, atkal iekāpa mašīnā un aizbrauca. Acīmredzot viņš bija devis pavēli armijai un atsūtīja citas armijas vienības, kuras ieņēma Studentu rotas pozīcijas.
Bermonta karapulki tā arī nemēģināja Daugavu forsēt, un pēc mēneša, 11. novembrī, Bermontu no Pārdaugavas izdzina. Tagad mēs 11. novembrī atzīmējam Lāčplēša dienu.
Kas būtu noticis, ja Bermonts bez pretestības iesoļotu Rīgā, kā to bija paredzējis pulkvedis Zemitāns?
Latvija no okupācijas pasargāta
No Prūsijas šurp atkal pārnāktu Andrieva Niedras valdība. Vācu armija izmantotu ģenerāļa fon der Golca aizmugures karabāzi, un viņam līdzi nāktu no Baltijas padzītie muižnieki. Tūlīt pievienotos nodevīgais landesvērs, un arī “dzelzs divīzija” nepaliktu malā. Nav ticams, ka nelielā latviešu armija, kura būtu ieņēmusi pozīcijas Juglā, šo milzu pārspēku izturētu. Arī sarkanarmija teiktu savu vārdu, un pulkveža Baloža armija, kura karoja Austrumu frontē, būtu knaiblēs. Visticamāk, ka Latvijas rietumu daļu okupētu vācu armija, bet austrumos saimniekotu lielinieki, un tā kļūtu Padomju Savienības teritorija. Sapnis par neatkarīgu Latviju būtu izsapņots.
Acīmredzot pulkveža Zemitāna rīcību neatbalstīja arī valdība, jo viņa vietā iecēla pulkvedi Balodi, un es lasu vēstures grāmatā: “Pulkvedi Zemitānu atstādināja no visiem ieņemamajiem amatiem, jo viņš gandrīz atdeva Rīgu Bermontam.” Manuprāt, vārds “gandrīz” ir lieks, jo Studentu rota nepieļāva atdot Rīgu Bermontam.
Tēvam Lāčplēša ordenis
Manam tēvam kara tribunāla soda vietā prezidents Jānis Čakste piesprauda Lāčplēša ordeni par Rīgas aizstāvēšanu pret Bermontu un paaugstināja viņu par pulkvežleitnantu.
Rīgā ir pulkveža Zemitāna vārdā nosaukts laukums un dzelzceļa stacija, kā arī uzcelts piemineklis.
Tēvs tūlīt pēc uzvārda maiņas nopirka Pārdaugavā, smilšainajā, šaurajā un īsajā Vasaras ieliņā, nelielu koka mājiņu, kurā nodzīvoja līdz savai nāvei 92 gadu vecumā.
2002. gadā Pieminekļu padomei iesniedzu priekšlikumu atjaunot pazudušo piemiņas plāksni un pārdēvēt Vasaras ielu par Fridriha Vasarieša ielu, uzskatot, ka mana tēva nopelni Latvijas neatkarības labā nav mazāki par pulkveža Zemitāna nopelniem. Ojārs Spārītis, Padomes priekšsēdētājs, manu ierosinājumu noraidīja.
Jānis Vasarietis, Staburaga pagasta “Mintautos”
