Ilona (36), prom četrus gadus
Strādājot Latvijā divās skolās, biju pamatīgi nogurusi. Abas gaidīja no manis pilnu atdevi, bet sapratu, ka to vairs nespēju, savukārt atmest kādu skolu nevarēju finansiālu apsvērumu dēļ. Sāku meklēt citu darbu, bet nesekmīgi. Jutu, ka pienācis brīdis ko mainīt. Tad nejauši radās iespēja doties strādāt uz Lielbritāniju. Braucu ar domu tikai uz gadu “izvēdināt galvu”. Sākumā diezgan bieži ciemojos Latvijā. Bija pat patīkami atgriezties, satikt tuviniekus, draugus, dzirdēt dzimto valodu. Tomēr drīz vien sapratu, ka cilvēki dzīvo savu dzīvi un esmu izkritusi no viņu aprites. Tad vēl daži starpgadījumi, kas pastiprināja apziņu, ka te vairs nepiederu.
Sākumā strādāju par istabeni viesnīcā, kur man bija nodrošināta dzīvojamā platība par niecīgu samaksu un ēdiens. Ne vēsts no garajām darba stundām. Parasti aizbraukušajiem pats grūtākais ir sākums, bet man tas bija viegls. Gāju uz angļu valodas kursiem, piebiedrojos folkloras ansamblim, vietējam korim. Tomēr viesnīcā mainījās vadība, un apstākļi kļuva sarežģītāki. Atradu citu darbu skolā, bet arī Lielbritānijā jādomā, kā izdzīvot.
Latvijā, šķiet, tomēr neatgriezīšos. Viens no iemesliem — šajā laikā esmu apprecējusies ar citas tautības un kultūras vīrieti, un esam te sākuši vīt savas ģimenes ligzdu.
Anna (25), prom piecus gadus
Līdz brīdim, kad aizbraucu, vienmēr biju teikusi, ka nekad to nedarīšu, jo man tepat ir labi. Tomēr, kad uz Īriju devās mana draudzene, sāku domāt — kāpēc ne? Paņēmu studiju akadēmisko gadu un aizbraucu strādāt uz nelielu ciematu Īrijas rietumos. Gads pagāja nemanot. Atgriezos Latvijā, atsāku studijas, bet vairs nevarēju īsti iekļauties tās dzīvē. Man bija paspējis pielipt draudzīgums un pozitīvisms, kas cilvēkiem ir Īrijā. Dublinā pabeidzu universitāti, pārcēlos uz Londonu, kur dzīvoju pēdējo pusotru gadu, studēju maģistratūrā un strādāju dienas centrā, palīdzot sirmgalvjiem pilnvērtīgi pavadīt laiku. Ja godīgi, man ne pārāk pietrūkst Latvijas. Pietrūkst ģimenes, draugu, Jūrmalas. Un Latvijas ēdienu, bet tos gan var nopirkt arī te. Regulāri lidoju uz Latviju vai arī kāds apciemo mani, tāpēc nejūtos vientuļa. Nesaku “nekad”, bet pagaidām neplānoju atgriezties, jo te jūtos labi. Varbūt domas varētu mainīt precības ar latviešu puisi, bet šaubos. Iespējams, kad kļūšu vecāka, uznāks nostalģija un skumjas, atgriezīšos, bet patlaban par savām mājām saucu Londonu.
