Tagad, kad Gaismas pils gatava, daudzi nemaz nezina, kā šī ideja radās un kā tā tika realizēta. Presē lasāmais bieži vien ir uz pieņēmumiem balstīts un ir patālu no patiesības.
Īstenībā problēmu sāka risināt laikraksts “Padomju Jaunatne”, kas 1987. gada 21. novembrī publicēja Intas Lehmusas — Briedes lielapjoma interviju ar Viļa Lāča Latvijas PSR Valsts bibliotēkas komjauniešu sekretāri Maiju Maļinovsku par Latvijas lielākās bibliotēkas grāmatu krātuvju ļoti slikto situāciju. To raksturoja Daiņa Berdigāna dramatiskie fotoattēli. Lai situāciju paspilgtinātu, “Padomju Jaunatne” palīgā aicināja Ojāru Rubeni un Edvīnu Inkēnu. Tajā pašā sestdienas vakarā Latvijas Televīzija rādīja “Stopkadru”. Tā laika mierīgajā atmosfērā tas kļuva par izcilu notikumu, kas līdzinājās iepriekšējai Daiņa Īvāna un Artura Snipa cīņai pret Daugavpils HES būvniecību. Padomju laikā šādas publikācijas un raidījumi bija reti.
Pēc dažām dienām Latvijas Televīzijā rādīja raidījumu “Risinājumu meklējot”, kas bija graujošs — 15 minūšu vietā tas ilga vairāk nekā stundu, un šī raidījuma dēļ pat tika mainīta visa vakara programma. Tā vēl nekad iepriekš padomju laikā nebija bijis — skatītāji varēja vien noskatīties, kā Rīgas pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētājs Alfrēds Rubiks un kultūras ministrs Jāzeps Barkāns bāra un rāja “Padomju Jaunatnes” redaktoru par politisko bezatbildību un pretpadomju propagandu.
“Padomju Jaunatnes” un Latvijas Televīzijas sadarbība turpinājās, un Latvijā šajā ziņā gāja varen karsti. Par Viļa Lāča Latvijas PSR Valsts bibliotēkas grāmatu bēdīgo situāciju sāka rakstīt visās avīzēs, šī tēma bija aktuāla radioraidījumos, lekcijās, politinformācijās, vienīgās (komunistiskās) partijas un komjauniešu sanāksmēs, to apsprieda dažādu rangu deputātu sesijās, kā arī katra dzīvokļa virtuvē.
Par valsts galvenās grāmatu glabātavas skumjo likteni satraukumu pauda daudzi sabiedrībā zināmi cilvēki. Daudzas lasītāju vēstules tika publicētas laikrakstos, kuru tirāžas bija desmitiem reižu lielākas nekā tagad — interneta laikmetā.
1988. gada janvāra nogalē bija divi ievērojami notikumi — televīzijā izveidoja raidījumu “Labvakar” un Latvijas PSR Ministru Padome pieņēma lēmumu Rīgā celt jaunu bibliotēkas kompleksu, lai izvietotu tajā V. Lāča Latvijas PSR Valsts bibliotēku. Savukārt Rīgas pilsētas Tautas deputātu padomes izpildkomiteja saskaņā ar Rīgas pilsētas ģenerālplānu par bibliotēkas kompleksa celtniecības vietu noteica Uzvaras bulvāra, Kuģu ielas, Akmeņu ielas un Valguma ielas rajonu.
1988. gada 3. februārī redakcijā tika saņemta vēstule:
“V. Lāča Latvijas PSR Valsts bibliotēkas kolektīva vārdā izsakām sirsnīgu pateicību laikraksta “Padomju Jaunatne” kolektīvam un personīgi redaktoram Andrejam Cīrulim un žurnālistei Intai Lehmusai par ieinteresētību, kon-
sekvenci un neatlaidību, rosinot sabiedrisko domu Valsts bibliotēkas turpmākā likteņa izlemšanā.
Apliecinot Jums dziļo cieņu, atklātās partijas sapulces vārdā… (seko septiņi paraksti).”
Līdzīga vēstule tika nosūtīta Latvijas TV.
Tas notika tieši pirms 26 gadiem.
Tagad par to detalizēti daudzos rakstos varat izlasīt vietnē: www.barikadopedija.lv.
Barikadopēdijā iespējams ne vien izlasīt tekstus, bet arī redzēt publikāciju oriģinālus! Turpat varat atrast Jāņa Dripes rakstus par to, kā sākās sadarbība ar slaveno arhitektu Gunāru Birkertu un par viņa viesošanos Rīgā.
Barikadopēdijā ievietoto materiālu lasīšana būtu derīga daudziem. Un jo īpaši skeptiķiem. Cīņa par valsts bibliotēku bija solis pretī Latvijas neatkarībai. Pat pašiem to neapzinoties.
Un tāpēc tagad pret Gaismas pili vajag izturēties ar cieņu — kā pret mūsu valstiskuma, garīguma un kultūras simbolu. ◆
