Mums, žurnālistiem, jāraksta par cilvēka dzīvi no šūpuļa līdz kapam. Mani iepriecina cilvēki, kuri neieraujas sevī, bet atklāj savu likteņstāstu laikrakstam, uzticas un pat izstāsta noslēpumus.
Mums, žurnālistiem, jāraksta par cilvēka dzīvi no šūpuļa līdz kapam. Mani iepriecina cilvēki, kuri neieraujas sevī, bet atklāj savu likteņstāstu laikrakstam, uzticas un pat izstāsta noslēpumus. Par to ir īpašs gandarījums, jo no citu kļūdām var mācīties, bet no panākumiem gūt iedvesmu.
Ļoti patīkami, ja cilvēks, ar kuru norunāta intervija, sarunai nopietni gatavojas un ar lepnumu atklāj, ka ir “Staburaga” lasītājs kopš tā iznākšanas pirmās dienas.
“Es “Staburagu” izlasu no pirmā līdz pēdējam vārdam!” — nereti ar šādu paziņojumu mūs sagaida vistālāko pagastu nomaļākajās mājās un pilsētu dzīvokļos. Cilvēki jau cienījamos gados teic, ka “Staburags” ir kā viņu ģimenes loceklis, kurš trīs dienas nedēļā dzīvo mājās, bet pārējās ir kaut kur aizbraucis. Šīs trīs dienas mūsu lasītāji ar nepacietību gaida pastniekus, kuri piegādā laikrakstus. Nereti lasītāji pat atgādina, ko par kādu notikumu esam rakstījuši pirms daudziem gadiem. Tas liecina, ka uzrakstītais aizskāris cilvēka sirdi.
Vislielākais gandarījums mums ir tad, ja lasītāji paziņo, ka “Staburagā” lasītais viņu dzīvē daudz ko vērsis par labu.
