Nezinu, kā jūs, bet es vēl vakar skaidri zināju, par ko balsot mūsu novada vēlēšanās. Kāds man iebildīs, kāpēc tas vispār jādara. Cilvēku prāti ir samulsuši. Pat mana sieva ir sākusi runāt mīklās. Piemēram, vakar viņa man uzdeva šādu: “Atmini mīklu! 18 vienā telpā, bet tikai viens strādā.”
Nespēju uzminēt, kas manai laulātajai draudzenei bija prātā. Tad viņa vīzdegunīgi pateica priekšā: “Telpā ir 17 deputātu un ventilators.” Šī smējās, jo viņai vienīgajai likās, ka pateikusi kaut ko ļoti asprātīgu. Sievai aizrādīju, ka manu vēlētāja ticību savai partijai un tās deputātu kandidātiem viņa sašķobīt nespēj. Nosaucu vārdā, par ko gatavojos balsot, bet sieva uzreiz sāka zākāties: “Tavas partijas līderis nevienam nepatīk. Ja viņš nebūtu puika, šim vispār nebūtu, ar ko spēlēties.”
Galīgi mēra izjūtu tā mana sieva ir zaudējusi! Viņa pret mani kūda arī mūsu miesīgo dēlu, kuram vēl mātes piens uz lūpām. “Izglāb, lūdzu, novadu no stagnātiem! Vēlēšanu dienā noslēp šitā mūsu pensionāra pasi!” sieva mudināja mūsu zeperi, bet viņš, par laimi, izlikās neko nedzirdam. Kā jau visa mūsu jaunatne. Viņiem ir pilnīgi vienalga, kas vadīs novada domi.
Pikts un nesaprasts vakar vakarā aizgāju gulēt, laulības gultā sievas vietā apkampdams alus pudeli. Cienītā vēl šķendējās, vai nu es balsošot tāpat kā viņa, vai arī nebalsošot nemaz. Pēdējais, ko, nomodā būdams, dzirdēju, bija: “Kurš vēlētājs katru dienu strebj alu, tas vēl līdz vēlēšanām dabū galu.” Un redzēju sapni…
Esmu cilvēkos. Jūtu cieņu pret sevi, tās man pēdējā laikā tik ļoti ir pietrūcis. Mēs visi kaut kur ejam. Nodomāju, ka laikam balsot. Sāku prātot, vai man līdzi ir pase. Atcerējos, ka sieva mudināja, lai dēls to noslēpj. Pataustīju savas žaketes krūšu kabatiņā. Pase tur bija. Ak, esmu svētku štātē! Kā jau vienmēr vēlēšanu dienā. Sāku lūkoties apkārt, ar acīm sievu meklēdams. Mēs taču vienmēr balsot esam devušies kopā. Un vienmēr abi par vienu un to pašu partiju. Taču šoreiz sievu nekur nemanīju. Nekas. Paudīšu savu politisko pārliecību viens pats! Un pēc tam varēs arī pasvinēt. Tā nodomāju un gāju vien citiem līdzi. Bija tāda sajūta, ka mūsu ir daudz, pat ļoti. Kādai simpātiskai nepazīstamai pensionārei, kura piepeši bija man blakus, taktiski pajautāju: “Kundzīt, ja drīkstu vaicāt, par ko jūs balsosiet?”. Viņa manī paskatījās sērīgu skatienu un pielika pirkstu pie lūpām, it kā mudinādama apklust. Un tad es ieraudzīju… bēru vainagu pats savās rokās. Dīvaini. Pēkšņi jaukais noskaņojums bija izkūpējis. Man nemaz vairs negribējās iet tālāk kopā ar pārējiem kā tādā aitu barā, taču kājas pašas cilājās, pareizāk sakot, stampāja, brida, slīdēja, un… es attapos, iekritis kapa bedrē. Ar visu bēru vainagu rokās. Nevarēju ne pakustēties. Bezpalīdzīgi stāvēju savā svētku uzvalkā dubļos līdz ceļiem un biju zaudējis valodu. Pacēlu acis augšup un tur, virs kapa bedres, ieraudzīju eņģeli. Tam bija manas sievas seja. Viņa teica: “Dod roku, vecīt, un rausies ārā! Šīs nav tavas, bet partijas bēres. Es taču teicu, ka nav jēgas par tādu balsot!” Mans izmisušais prāts bija sprukās: kā, jau atkal nomirusi?!
Pamodos. Sapratu, ka vienas nakts laikā mana politiskā pārliecība ir sabrukusi. Gribu taču vēl dzīvot! To pateicu sievai. Un saskaņa mūsu ģimenē tūlīt pat atgriezās. Uz brīdi. Cienītā man rīta kafiju pasniedza gultā. Un pārmaiņas pēc aizgāja uz virtuvi “pakasīties” ar dēlu. Viņa citādi neprot. Dēlam arī iegrozīs smadzenes, par ko balsot.
