— Kad “Staburagā” ievietoju sludinājumu, ka vēlos pārdot govi, atklāti sakot, īpašai veiksmei neticēju — stāsta lasītāja Annemarijas kundze.
— Kad “Staburagā” ievietoju sludinājumu, ka vēlos pārdot govi, atklāti sakot, īpašai veiksmei neticēju — stāsta lasītāja Annemarijas kundze.
— Taču mana prognoze bija galīgi aplama. Pirmajā dienā pēc sludinājuma ievietošanas avīzē jutos kā telefona centrālē. Tālrunis zvanīja vienā laidā. Brīžiem šķita, zvanītāji manī saklausījuši domubiedri un vienkārši vēlas parunāties. Iztaujājuši par govi, viņi sāka stāstīt par savu dzīvi gandrīz vai kopš bērnības.
— Gadījās arī kāda dīvaina, aizdomu pilna kundze. Viņa mani atcerējās gandrīz katru dienu. Man gluži kā apsūdzētajai vajadzēja atbildēt uz neskaitāmiem jautājumiem, piemēram: “Kāpēc jūs pārdodat govi?”, “Noteikti gotiņai ir kāda vaina, bet tieši kas viņai kaiš?”, “Kāpēc bijāt tik slinka un nesapļāvāt sienu?”.
Viss beidzās veiksmīgi. Govslops nu ir pārdots labai saimniecei, kura, kā sarunās atklājām, ir pat attāla radiniece.
Tagad mans tālrunis klusē. Sāku jau domāt, ka vajadzētu vēl kaut ko pārdot.
