Šoreiz Eiropas Parlamenta vēlēšanās balsoju Rīgā. Jau laicīgi nomainīju vēlēšanu iecirkni. Tā bija pirmā reize, kad izmantoju iespēju balsot citur, nevis savā deklarētajā dzīvesvietā. Tā bija gan nepieciešamība, jo pati tajā dienā biju Rīgā, gan ziņkāre, kā balso citur.
Ir dzirdēts, ka Rīgā pie vēlēšanu iecirkņiem jāstāv rindā, taču tajā iecirknī, kurā es balsoju, tā nebija. Viss bija mierīgi un bez steigas. Ierados un vērsos pie komisijas pārstāvja, kurš pārbaudīja personu apliecinošos dokumentus. Pirmais jautājums, kas mani nedaudz pārsteidza, ka bija jāzina savs kārtas numurs. To gan es neatcerējos, jo uzskatīju, ka svarīgākais tur būt un balsot, turklāt tā nebija obligāta prasība. Pārstāvis ar lupu izpētīja manu ID karti un skaļi uzdeva pārsteidzošu jautājumu, kuru saskaņā ar Vispārīgo datu aizsardzības regulu nedrīkst uzdot. Pie tam dzirdot apkārtējiem balsotājiem — manu personas kodu. To es automātiski noskaitīju kā iekaltu pantiņu. Jāatzīst, to es varēju nedarīt, bet gan aizrādīt, ka to jautāt nedrīkst, bet varbūt viņš ar mani vēlējās iepazīties? Tas joks, protams.
Tāds bija mans pirmais mēģinājums balsot citā pilsētā, citā balsošanas iecirknī, un šis notikums sagādāja pārsteigumu un bija kuriozs.
Silvija Karpoviča
