Beidzot varu turpināt turēt roku uz dzīves pulsa. Svētkos biju mazliet nogājusi no trases (visu laiku mazgāju traukus, jo uzņēmu daudz ciemiņu), bet tik daudz lietas brēktin brēca, lai par tām izrādu interesei. Tas Lemberga gadījums vien bija kā skaistākā svētku dāvana un dzirksteļojoša brīnumsvecīte — visu laiku man šķita, ka viņš ir kā nemirstīgais Kaščejs, kuram ir desmit dzīvības un neko viņam nevar padarīt, un še tev — ne pats, ne laulene vairs netiek lāga klāt saviem kontiem un ekskursijās uz Ameriku arī vairs nevar braukt. Un tā Rīgas dome arī kā grimstošs kuģis — visu laiku šūpojas, šūpojas, bet nevar vien nogrimt. Grimšanas termiņi arvien tiek paildzināti.
Un kas vēl būs ar Saeimas atlaišanu? Es jau gan gribu, lai paliek šie paši — ar viņiem lustīgāka dzīve — allaž kāda atklāsme. Un, mīlīši, kas vēl ar to reformu būs? Interesanti, cik daudz mīksto krēslu paliks lieki? Varbūt man kādu vasarnīcai piešķirs. Vienvārdsakot — Žurkas gadā es par garlaicību nevarēšu sūdzēties. Tik daudz aizraujoša, ka spēj tik sekot!
Izabella
