Aizkraukles vēstures un mākslas muzejā nesen bija iekārtota ārzemju latvieša gleznotāja un fotogrāfa Valda Kupra darbu izstāde.
Aizkraukles vēstures un mākslas muzejā nesen bija iekārtota ārzemju latvieša gleznotāja un fotogrāfa Valda Kupra darbu izstāde. Tā Aizkrauklē jau otrā, pirmā bija pirms 12 gadiem.
Latvijā Valdi Kupri iepazina astoņdesmito gadu sākumā, kad cilvēki stundām stāvēja rindā, lai apskatītu viņa gleznu izstādi. Viņš Latvijā bijis vairāk nekā 40 reižu, atbrauc uz dzimteni divas, trīs reizes gadā. Nu nolēmis pamest darbu, lai pievērstos tikai gleznošanai.
Aizbēg no ekskursijas
— Vai atceraties pirmo braucienu uz Latviju?
— Tas bija 1981. gadā, kad Rīgā, Aizrobežu mākslas muzejā, rīkoja ASV un Kanādas mākslinieku darbu izstādi. Tajā bija divas manas gleznas. Nolēmu atbraukt arī pats. Aizrobežu mākslas muzejā mums teica, ka nav jāstāv blakus savām gleznām, veda uz Brīvdabas muzeju un citām skaistām vietām. Viendien no ekskursijām aizbēgu un nolēmu tomēr pakavēties pie saviem darbiem, tikties ar izstādes apmeklētājiem. Redzēju, ka interese par mani un darbiem ir ļoti liela, tāpēc nolēmu Latvijā rīkot personālizstādi.
Izspiego randiņā
— Vai tā bija slavenā izstāde Planetārijā, kuru apmeklēja vairāki desmiti tūkstošu skatītāju?
— Jā, tas bija 1985. gadā. Gaisā jau virmoja Atmodas vēsmas, ārzemju latvietis tajā laikā izraisīja milzīgu interesi. Tas bija tāpat kā ar “Čikāgas piecīšiem”. Cilvēkiem bijām kā brīvības vēstneši. Domāju, ka interese par mani pašu toreiz pat bija lielāka nekā par maniem darbiem. Cilvēki ļoti vēlējās aprunāties, tantiņas nesa man ēdienu.
Bija arī dažādas provokācijas. Jaunas meitenes aicināja uz randiņiem, taču viņu interese par mani kā vīrieti bija visai maza, viņu uzdevums bija noskaidrot, kur esmu gājis, ar ko ticies, ko runājis. Taču nekas ļauns tam visam nesekoja.
Barikādēs grib būt blakus draugiem
— Vai Latvijā iesaistījāties arī kādās Atmodas aktivitātēs?
— Tikai filmējot. Žēl, ka nebiju tas, kurš pirmo reizi nesa sarkanbaltsarkano karogu. 1990. gada decembra sākumā vēl biju Latvijā, bet Ziemassvētkos aizbraucu uz Ameriku. Janvāra barikāžu laikā biju tur. Ļoti gribēju būt te, taču slimības dēļ nevarēju. Noteikti ar videokameru plecā būtu visu notikumu centrā. Varbūt arī manis vairs nebūtu starp dzīvajiem, kā manu draugu operatoru Andra Slapiņa un Gvido Zvaigznes.
Augusta puča laikā gan biju te. Gāju pa ielu, dzirdēju šāvienus, lamas krievu valodā un iedomājos, ka to visu kādreiz jau esmu piedzīvojis — Otrā pasaules kara laikā. Tikai tas bija pirms 50 gadiem. Biju ļoti nobijies un domāju, ka ar mums nu ir cauri.
Sapņo par valsti bez armijas
— No Latvijas aizbraucāt četru gadu vecumā. Kurš jums svešumā stāstīja par dzimteni?
— Šo to jau atceros arī pats. Kā bērnam ļoti interesanta likās šaušana un kaujas tehnika, kad devāmies bēgļu gaitās. Taču lielākā stāstītāja bija tēvamāte, mana vecāmāte, kura devās bēgļu gaitās kopā ar mums.
— Kas jums Latvijā liekas nepieņemams?
— Kad latvieši cīnījās par savas valsts neatkarību, okupantiem pretī stājās vienkāršie cilvēki, kuri morāli bija spēcīga armija. Viņi toreiz teica, ka nāksies nošaut viņus visus, lai apspiestu brīvības cīņu. Domāju, ka arī neatkarības laikā cilvēkus varētu iemācīt būt tikpat morāli spēcīgiem, lai šajā valstī nevajadzētu armiju, kurā akli pakļaujas pavēlēm un šauj uz citiem cilvēkiem. Uzskatu, ka nevienam, lai kādi būtu motīvi, nav tiesību nogalināt otru. Esmu pret vardarbību un karu. Tāpēc iestājos pret karu Irākā. Ir citi problēmas risinājumi, nevis tikai šaušana un bumbas. Neciešu arī negodīgumu.
“Esmu pret karu!”
— Kā vērtējat Latvijas atbalstu Amerikas Savienoto Valstu karadarbībai Irākā? — Ja Latvija teiktu “nē”, būtu problēmas ar uzņemšanu NATO, jo ASV prezidentam Bušam šajā ziņā ir liela teikšana. Taču atklāti nevar teikt arī “jā”, jo Francijai, kura ir pret karu Irākā, savukārt ir liela ietekme attiecībā par iestāšanos Eiropas Savienībā. Diemžēl tā tas ir. Taču pats esmu pret agresiju, vienu karu esmu piedzīvojis, otru negribu. Nesen piedalījos ļoti plašā protesta akcijā, kurā amerikāņi pieprasīja mieru.
Vairāk laika sev un gleznošanai
— Ar ko Amerikā pašlaik nodarbojaties?
— Jau 38 gadus Ņujorkas Tehnoloģiju institūtā mācu zīmēšanu, taču nu esmu nolēmis no darba aiziet. Visus šos gadus neesmu slimojis, bet pagājušā gada decembrī — 13. datumā, piektdienā — man atklāja ļaundabīgu audzēju. Tas man bija liels šoks, un šobrīd esmu tādā kā akadēmiskajā atvaļinājumā. Domāju, ka darbā vairs neatgriezīšos.
Tagad varēšu biežāk atbraukt uz Latviju un ilgāk te palikt. Vairs nebūšu tik ļoti atkarīgs no darba un studentiem, vairāk laika varēšu veltīt sev, gleznošanai un ģimenei.
Kāds mans skolotājs reiz teica: “Cik labi, ka esi 68 gadus vecs. Pusgadu vari strādāt pie vienas gleznas, ielikt tajā sirdi un dvēseli.” Man gan vēl nav tik daudz gadu, taču nu arī es sešus mēnešus varēšu gleznot vienu darbu. Zinu, ka vēl daudz ko varu paveikt.
Nespēj pamest ģimeni
— Varbūt pavisam pārcelsieties dzīvot Latvijā?
— Abos okeāna krastos man ir kāda mīlestība. Latvijā, Jēkabpils rajona Asarē, ir tēva mājas, bet ASV ir mana ģimene, kuru tomēr nespēju pamest un būt tik tālu projām no viņiem. Arī turpmāk uz Latviju braukšu ciemos.
Reti kurš Amerikas latvietis atgriežas dzimtenē, jo nespēj pamest ģimeni. Vecākiem cilvēkiem tur ir bērni, mazbērni, arī medicīniskā un sociālā aprūpe ir daudz labāka. Jaunieši nebrauc uz Latviju, jo Amerikā tomēr var labāk nopelnīt un ir augstāks dzīves līmenis. Tagad notiek otrādi — no Latvijas jaunieši brauc uz Ameriku.
— Vai tas nozīmē, ka jūsu tēva mājas Asarē tā arī paliks tukšas?
— Mājas Asarē nekad nepārdošu. Tās vienmēr būs manas dzimtas mājas. Gribu tajās iekārtot tādu kā izstāžu zāli, nelielu muzeju — tūrisma objektu. Gribu izveidot ekspozīciju ar manas dzimtas cilvēku fotogrāfijām un citām lietām.
Krusttēvs bērnunamam
— Kur dzīvojat un ko darāt, kad esat Latvijā?
— Rīgā, Baznīcas ielā, man pieder darbnīca, dzīvoju tur. Gleznoju. Ciemojos pie radiem Jēkabpilī, Skrīveros dzīvo krusttēvs un krustmāte. Savukārt pats esmu krusttēvs Imantas bērnunamam. Braucu ciemos pie šiem bērniem, mācu viņiem zīmēt, Amerikā vācu ziedojumus, lai varētu materiāli atbalstīt šo iestādi. Divās pasaules latviešu nometnēs “3×3” vadīju zīmēšanas nodarbības. 30 gadu vecumā sāku spēlēt volejbolu. Kad vasarā esmu Latvijā, divas reizes nedēļā trenējos un spēlēju komandā “Guka”. Tajā esmu jau 17 gadu.
Nejūtas kā amerikānis
— Vai esat Latvijas pilsonis?
— Esmu gan Latvijas, gan Amerikas Savienoto Valstu pilsonis. Man ir divas pases. Lai nevajadzētu vīzu, Latvijā ieceļoju ar Latvijas pasi, bet izbraucot uzrādu ASV pasi. Interesanti, ka Latvijas pase derīga līdz 2050. gadam. Protams, esmu optimists, taču domāju, ka tik ilgi nenodzīvošu un to arī negribētu. Lai arī vairāk nekā 50 gadu esmu nodzīvojis Amerikā, nekad neesmu juties kā amerikānis, vienmēr uzsveru, ka esmu latvietis. Žēl tikai, ka savām meitām neesmu iemācījis latviešu valodu.
— Ko amerikāņiem stāstāt par Latviju?
— Amerikāņiem vārds “Latvija” neko neizsaka. Ja te notiktu kaut kas šokējošs pasaules līmenī, Latvija iekļūtu Amerikas ziņās un par to uzzinātu. Stāstu par savu dzimteni studentiem, dodu viņiem arī darba uzdevumus saistībā ar šo valsti.
Katrā bērnā ir mazs eņģelītis
— Vai jums ir kāds nepiepildīts sapnis?
— 2005. gadā gribētu sarīkot plašu ceļojošo izstādi, kurā varētu apskatīt visus manus darbus — gleznas, fotogrāfijas un arī videomateriālus.
— Pēdējā izstādē jūsu darbos daudz eņģeļu. Kāpēc?
— Varbūt tāpēc, ka — eņģelis reiz man izglāba dzīvību. Kad vēl dzīvojām Vācijā, slīku. Jau redzēju, ka esmu miris. Neatceros, kā izglābos, iespējams, man palīdzēja eņģelis. Taču darbos bieži redzama arī maza bērna seja. Tā ir mana mazmeita. Ikviens mazs bērns ir kā eņģelītis.
Mākslinieks dzīvo labi
— Vai Amerikā jūsu darbi ir tikpat oriģināli kā Latvijā? (Uz putuplasta, ģipša vai māla dekoriem piestiprinātas apgleznotas fotogrāfijas — aut.)
— Amerikai mani darbi ir pārāk romantiski. Tur jābūt stilā, jāmainās līdzi laikam un jāizmanto jaunākās tehnoloģijas. Arī man tagad ir digitālais fotoaparāts. Taču man patīk viss romantiskais, es labprāt dzīvotu renesanses laikmetā.
— Vai mākslinieks Amerikā ir turīgs?
— Jā, mana ģimene ir nodrošināta. Tādā ziņā man ļoti žēl Latvijas mākslinieku, īpaši Mākslas akadēmijas pasniedzēju. Bieži vien viņu alga ir simt latu mēnesī, bet es par vienu lekciju varu nopelnīt simt dolāru. Saņemu labu vecuma pensiju un, kad aiziešu no darba, saņemšu arī pensiju par nostrādāto laiku. Esmu nodrošināts, tāpēc nekad nav vajadzējis strādāt pēc pasūtījuma vai pārdot gleznas. Negribu to arī darīt. Patīk strādāt paša priekam.
***
Vārds, uzvārds: Valdis Kupris.
Dzimšanas laiks un vieta: 1940. gada 6. janvāris, Jēkabpils rajona Asare.
Dzīvesvieta: Amerikas Savienotās Valstis, Ņujorka.
Izglītība: augstākā, Bostonas universitātē iegūts bakalaura un maģistra grāds glezniecībā.
Nodarbošanās: pasniedzējs Ņujorkas Tehnoloģiju institūtā.
Ģimene: šķīries, trīs meitas — Evija, Maija un Āra, mazmeita Siāna.
Vaļasprieks: volejbols.
Horoskopa zīme: Mežāzis.
