Makšķerniekus, kas vairāk vai mazāk nodarbojas ar zivju iebarošanu, varētu iedalīt četrās grupās.
Makšķerniekus, kas vairāk vai mazāk nodarbojas ar zivju iebarošanu, varētu iedalīt četrās grupās.
1. grupa ir makšķernieki, kas neatlaidīgi un mērķtiecīgi paši eksperimentē un izgatavo iebarošanas ēsmu kādai noteiktai zivju sugai. Lielākā daļa šo makšķernieku savas labākās receptes glabā lielā slepenībā.
2. grupa ir tie, kas izmanto jau gatavu veikalā pirktu barību. Tā kā pēdējā laikā tās sortiments kļūst arvien plašāks, šiem makšķerniekiem paveras arvien lielākas iespējas eksperimentiem. Lai gan ļoti žēl, ka vēl joprojām lielākajai daļai gatavās barības, kas ražota ārpus mūsu valsts, nav latviska tulkojuma. Šī neērtība bieži noved pie tā, ka, nesaprotot, ko un kādās porcijās jaukt, ko likt, panākts pretējs efekts — zivis no ēsmas mūk. Uz kopējā fona pēdējā laikā patīkami izceļas “SALMO” ražotā barība, jo uz tās latviski var izlasīt, kādai zivju sugai tā domāta un kā jālieto.
3. grupa ir sporta makšķernieki, kas barību gan taisa paši, gan iegādājas gatavu. Pirkto sportisti parasti papildina ar smaržvielām, sēklām, odu un mušu kāpuriem. No personīgās pieredzes varu teikt, ka gatavo barību finansiāli var nopirkt krietni lētāk nekā gatavot visu pašam.
4. grupa ir makšķernieki, kas zivis nevis iebaro, bet, varētu teikt, pat indē. Viņi izmanto dažādas ēdiena atliekas (putras, makaronus, “kombikormus”, kas domāti mājdzīvniekiem). Būtu tikai pusbēda, ja ar šādu antiiebarošanu makšķernieki kaitētu tikai sev, bet… siltajā vasaras ūdenī šāda ēsma ātri saskābst un, lēnām pūstot, upes dibenā atbaida zivis.
Tādēļ, lai mazāk kaitētu paši sev un arī citiem makšķerniekiem, iesaku lietot tikai veikalos nopērkamo gatavo barību, kas gan dos labus lomus, gan saudzēs zivju vēderus un ūdens kvalitāti. No interneta