Nereti dzirdēts, ka svešā zemē darba meklētājiem teju vai Leiputrija paveras. Taču ne visiem. Jānim (uzvārdu nevēlējās publicēt), draugu pulkā sauktam par Balzāmiņu, Anglijā bija gana ērkšķains ceļš.
Nereti dzirdēts, ka svešā zemē darba meklētājiem teju vai Leiputrija paveras. Taču ne visiem. Jānim (uzvārdu nevēlējās publicēt), draugu pulkā sauktam par Balzāmiņu, Anglijā bija gana ērkšķains ceļš.
Pirms Ziemassvētkiem viņš ieradās Latvijā un piekrita intervijai ar nolūku, lai vieglas peļņas kārotājiem gaisinātu mītu par rozēm kaisīto ceļu svešatnē. Jānis ir ģimenes cilvēks. Pērn viņš nokļuva situācijā, ka brīžiem domāja: “Gals klāt!”. Kredīti jāmaksā, darba nav, skolojami trīs bērni. Arī sievai aldziņa maza. Un Jānis nolēma: “Jābrauc peļņā uz ārzemēm.”
“Teātris” ar biļeti
Izlasījis “Lauku Avīzē” sludinājumu, ka firma nodrošina darbu celtniecībā, Jānis devās uz Rīgu. Firma darbojās Skonto hallē. Par līguma noslēgšanu Jānis samaksāja 250 latu. Jocīgi šķita, ka firma darbu piedāvāja arī riepu dedzinātājiem, solot par to 10 mārciņu stundā.
Pēc darījuma noslēgšanas sarunāja, ka nākamajā tikšanās reizē viņš saņems lidmašīnas biļeti. Firmas darbiniece paskaidroja, ka strādniekus uz Angliju parasti ved ar mikroautobusu, bet tas esot salūzis (vēlāk gan Jānis uzzināja, ka autobusiņš aizturēts Londonā, jo šī firma ar darbā iekārtošanu nodarbojās nelegāli).
Noteiktajā dienā Jānis ieradās pēc biļetes, bet tās nebija. Ar firmas pārstāvi viņš vairāk kā pusi dienas skraidīja pa visādām starpniekfirmām, līdz beidzot par 79 latiem Jānis iegādājās biļeti. Tagad viņš atzīst, ka tas bijis “teātris”, jo biļeti taču varējis pats nopirkt kasē.
Kad Jānis vaicāja par svešvalodu prasmēm, viņam atteica, ka tās nav nepieciešamas. Par laimi, skolā viņš bija mācījies angļu valodu, un zināšanu minimums viņam vēlāk lieti noderēja.
Neviens negaida
Pagājušā gada aprīļa vidū, “apbruņojies” ar pamatīgu speķa gabalu, vairākiem cigarešu blokiem un 150 mārciņām kabatā, Jānis lidoja uz Londonu. Pirmo reizi mūžā. Pavisam viens. Firmas pārstāvji solīja, ka Jāni lidostā kāds sagaidīs.
Pulksten 23.30 lidmašīna piezemējās Londonas lidostā. Darba meklētāju no Latvijas neviens negaidīja. Nonīcis līdz rītam lidostā, Jānis piezvanīja pa līgumā norādīto tālruni. — Gaidiet, pēc jums atbrauks, — pa tālruni sacīja kāds vīrietis krievu valodā. Pēc stundas Jānis zvanīja vēl. Tad vēl. Automāts tik rija pensus, bet pēc Latvijas strādnieka neviens neilgojās. Jānis aiz izmisuma piezvanīja sievai, ko vēlāk gan nožēloja. Nevajadzējis velti uztraukt.
Pirmo reizi metro
Pārskaities līdz baltkvēlei, Jānis vēlreiz piezvanīja uz norādīto numuru un izmantoja visu lamu vārdu klāstu, ko zināja krievu valodā. Tas līdzēja. Balss klausulē teica, lai Jānis braucot ar metro līdz Keningstaunas stacijai. Jānis metro bija redzējis tikai filmās. Nu talkā nāca Jāņa minimālās zināšanas angļu valodā. Konsultējies pie kāda policista, Jānis brauca uz norādīto staciju. Tur viņu sagaidīja kāds plikpauris brillēs. Jānis nosvīdis stiepa savu čemodānu, bet pavadonis gāja, rokas kabatās sabāzis. Aizveda uz kādu māju, kurā jau mitinājās daudzi iebraucēji — pārsvarā igauņi un Latvijas krievi, un ierādīja gultasvietu. Uzreiz Jānim tika pieprasīta īres maksa – 46 mārciņas, kā arī tikpat liela drošības nauda. Jānim palika vairs tikai 26 mārciņas. Labi, ka pavairāk līdzi bija cigaretes — daļu no tām viņš pārdeva.
“Ar firmu solījumu — badā nosprāgsi!”
Kad Jānis apjautājās, kā tad ar darbu, pavadonis iepleta acis un teica: “Kādu darbu, mēs īzīrējam tikai dzīvojamo platību!”.
Vēlāk jauniepazītie puiši paskaidroja: “Ja tu esi no firmas, badā nosprāgsi. Te daži nedēļām gaida solīto darbu.” Lielākā daļa puišu strādāja kādā celtniecības firmā Londonas centrā, tur viņi solīja iekārtot arī Jāni. Pirms tam gan viņam vajadzēja par savu naudu iegādāties zābakus ar metāla purngaliem un drošības ķiveri. Bez šīm lietām darbā nepieņēma.
Jaunbūves boss pēc tautības bija irākietis, bet darbu vadītājs — kāds Serjoga, kurš prata krievu un angļu valodu.
Melnāks par nēģeri
Darbu celtnē Jānis atceras kā murgu. Uz to viņš devās kā uz nāvessoda izpildi. Darbadiena bija no pulksten 8 līdz 18. Līgumā dienā bija solīts 50 mārciņu, taču boss kā putekļusūcējs no katra algas dienā 20 mārciņu paturēja sev. Turklāt algu strādniekiem izmaksāja tikai pirmdienās, nevis piektdienās kā parasti visās iestādēs. Bet ej un kādam sūdzies — paliksi bez darba. Noteikumi celtnē bija ļoti stingri — ja tik manīja, ka strādnieki stāv bez darba vai kāds iedomājas uzsmēķēt, tā uzreiz atbrīvoja no darba. — Tur jutos melnāks par nēģeri! — saka Jānis. —Visu laiku kāds tevi komandē, kāds novēro, dzenā no vienas vietas uz otru. Vēl neesi vienu darbu beidzis, jau cits ierādīts.
Paliek bez darba
Īpaši plašas bija nacionālā naida izpausmes — ļoti kāvās albāņi ar lietuviešiem, bet poļi, arī amerikāņi un angļi ar krieviem.
Jānis gan vēlāk izpelnījās Serjogas īpašu labvēlību, jo reiz, sastrīdējies ar diezgan paslinku pārinieku, lielās dusmās viens pats uz jumta uznesa pasmagu svina rulli, kurš knapi diviem vīriem panesams. Turklāt sākusies bija jau pīppauze (dienā tādas bija trīs). Pēc šī gadījuma Jānis varēja uzsmēķēt arī papildus.
Jānis celtniecībā nostrādāja trīs mēnešus un pēc tam palika bez darba. Netālu no vietas, kur viņš strādāja, norībēja vairāki sprādzieni, par kuriem bija informēta visa pasaule, sākās izmeklēšana, un celtniecība tika pārtraukta.
No Liepājas laimes meklējumos bija ieradies arī kāds jauns puisis, kurš mācēja spēlēt tikai futbolu. Viņš neticēja, ka Londonā nevar dabūt darbu. Viendien ar Jāni viņi devās tā meklējumos. Apstaigājuši kādu 30 firmu, viņi pārliecinājās, ka nevienam nav vajadzīgi. Visur bija viena atbilde: “Strādniekus nevajag!”.
Redzot, kā nauda dilst, Jānis pārgāja uz tabakas pīpēšanu. Pēc pirmā cigāra izmēģināšanas, kā pats saka, jutās kā “grūsna anakonda”.(Anglijā cigarešu paciņa maksā ap trim latiem).
Ar 11 mārciņām
Redzot, ka Londonā darbu nedabūs, Jānis nolēma doties darba meklējumos ārpus lielpilsētas. Viendien sacepis tā pavairāk olu, ar 11 mārciņām kabatā viņš devās ceļā. — Gāju “uz dullo”, kur acis rāda, — saka Jānis. Kā pats rēķina — nogājis aptuveni 600 kilometru, nakšņojis gan grāvjos, gan mežā.
Gadījušies arī dažādi piedzīvojumi. Piemēram, vienunakt Jānis nakšņojis mežā. No rīta pamodies un gluži vai mēms palicis — viņam apkārt pa nakti bija aptinies kāds augs.
Gājiens pa Anglijas ceļiem Jānim bija grūts viena iemesla pēc — uz šosejas nav gājēju celiņa. — Tas arī saprotams — visi brauc ar mašīnām, — saka Jānis. Pa visu laiku (aptuveni mēnesi), kamēr Jānis kājām mēroja ceļu pa šoseju, viņš uz tās nesastapa nevienu cilvēku.
Ļoti labi!
Reiz naktī viņu apturēja policistu patruļa. Noskaidrojuši, ka Jānis ir no Latvijas un meklē darbu, noteikuši: “Very good!” (Ļoti labi! — I. S.) un aizbraukuši. Jānis, protams, gāja visās saimniecībās pēc kārtas, piedāvājies strādāt, bet, tā kā nebija sezona (jūlija vidus), visur atteica. Kādā mājā viņam iedeva 10 mārciņu. Jānis piesolījās tās atstrādāt, bet saņēma atraidījumu. — Tur neviens nesaprot, ka cilvēks mēnesi var meklēt darbu, — saka Jānis.
“Aizņemas” braucamo
Klejodams darba meklējumos, Jānis bija uzberzis pamatīgas tulznas. Nokļuvis līdz nelielai pilsētiņai Vitnijai, viņš ieraudzīja zālē ieaugušu divriteni. Tas bija glābiņš viņa pārmocītajām kājām. Tālāko ceļu viņš turpināja jau ar divriteni. Kad ieraudzīja kādu policijas mašīnu, sirds gan sarāvās, bet braucamo neviens nemeklēja. Par laimi, Jānis drīz vien dabūja darbu pie kāda Filipa par fermas pārvaldnieku. Saimniecībā varēja manīt darba roku trūkumu. Ferma ieaugusi nezālēs. Lai gan tas neietilpa Jāņa pienākumos, viņš sakopa arī fermas apkārtni. No vairākiem kaimiņiem par to dzirdēja cildinošas atsauksmes. Tiesa, saimniekošanas sākumā gadījās arī kāds misēklis. Fermā bija ap 60 vistu. Vienvakar Jānis bija aizmirsis aiztaisīt būri. To izmantoja lapsas un sarīkoja pamatīgas dzīres. Otrā dienā kūtī trūka 13 vistu.
Latvijā iespēju neredz
Dienā Jānis saņēma 30 mārciņu. Viņš priecājas, ka par sapelnīto naudu meitai varējis nopirkt saksofonu. Strādīgo latvieti ievērojis arī Filipa kaimiņš un jau piedāvājis darbu siltumnīcās. Tagad uz Angliju tētim līdzi pošas arī dēls. Jānis pagaidām nesapņo palikt uz dzīvi Anglijā pavisam — viņš grib sapelnīt naudu, lai varētu nomaksāt parādus un izskolot bērnus. Diemžēl Latvijā viņš šādu iespēju nesaskata.
***
Kad jautāju, kāds būtu Jāņa padoms darba meklētājiem ārzemēs, viņš atbildēja: “Nezini angļu valodu — nav ne darba, ne maizes!”.
