Pēdējās dienās jūtos, it kā dzīvotu nevis Latvijā, bet kādā Amerikas Savienoto Valstu štatā. Medijos to vien dzird — prezidenta vēlēšanas, pretendenti sacenšas, Amerika izvēlas… LNT šim notikumam bija veltīti pat īpaši ziņu raidījumi, jaunumu vēstījumus sākot un beidzot tikai ar ASV prezidenta vēlēšanām. Rezultātu gaidīšanas pasākumā ASV vēstniecībā Rīgā vakar darba laikā varējām redzēt daudz Saeimas deputātu, valdības ministru, citu atbildīgu amatpersonu. Vai tad viņiem visiem dienā nebūtu jāstrādā jeb Amerikā notiekošā vērošana arī ir viņu darbs? Ja atceras visur deklarēto tēzi, ka pasaulē ir tikai divas ietekmīgākās personas — Romas pāvests un ASV prezidents, tad šāda visas uzmanības fokusēšana uz to, kas pie ietekmīgā amata tiks aizokeāna lielvalstī, ir saprotama.
Mēs, latvieši, arī paši gribētu vēlēt prezidentu. Ja ne tieši, tad vismaz pastarpināti, kā tas notiek ASV. Taču mums tas pagaidām nav lemts, un atliek vien samierināties ar to, par ko savstarpēji vienojas partijas un pēc tam nobalso 100 tautas kalpu. Neesmu arī pārliecināta, vai pie mums tās noritētu tik aktīvi un pat atraktīvi, kā Amerikā. Vai būtu mums tādas publiskas kandidātu debates, vai pretendentu sievas sacenstos cepumu cepšanā un iespējamie prezidenti — daiļrunībā, roku stiprībā vai ķermeņa veiklībā. Nebūtu mums arī tik vērienīgas priekšvēlēšanu kampaņas, jo tai taču vajadzīgi miljoni. Abi ASV prezidenta kandidāti kampaņai iztērējuši pat sešus miljardus dolāru. Bet mūsu vietējie miljonāri savus seifus jau nu nepatukšotu, lai palīdzētu ievēlēt kaut arī galveno valsts amatpersonu, tomēr tādu, kurai ir tikai reprezentatīva funkcija, bet ne reāla teikšana.
Nezinu, cik ilgam laikam jāpaiet, lai mēs sāktu līdzināties citu Eiropas valstu vai tās pašas Amerikas pilsoņiem. Proti, patiesi iestātos par to, kas notiek vai notiks valstī, kurā dzīvojam. Tas attiecas arī uz aktivitāti vēlēšanās. Man patika kādas amerikānietes pie vēlēšanu iecirkņa teiktais: ja mums nepatīk tas, kas notiek valstī, un mēs vēlamies kaut ko mainīt, tad pašiem ir jāiet politikā vai vismaz jāatnāk un jānobalso, lai kaut vai tā ietekmētu. Bet ko mēs? Gaužamies par slikto dzīvi, lamājam Saeimu un valdību, bet vēlēt neejam — sak, tāpat jau nekas nemainīsies. Te arī sākas lielā atšķirība starp tā dēvēto veco un mūslaiku demokrātiju postpadomju valstīs.
Baraks Obama nu ir ievēlēts otrajam termiņam. Mūsu dzīvē no tā nekas nemainīsies. Tāpat kā nebūtu mainījies, ja ievēlētu Mitu Romniju. Mēs esam tik maza valstiņa, ka, uzlikta uz lielās Amerikas kartes, atgādinātu smilšu graudu tuksnesī. Mums vairāk jādomā par savām lietām, nevis par to, kas Vašingtonas Baltajā namā dzīvos nākamos četrus gadus. Lielvalsts ir arī Krievija. Interesanti, vai prezidentu maiņai Maskavā Latvijā veltīs tikpat lielu uzmanību? Negribētos kādu laiku justies kā Krievijas guberņā.
