“Es neesmu rakstnieks, es esmu pierakstītājs. Skolas gados rakstniekus dēvēja par dvēseļu inženieriem. Augstā debess! Man, pašķidram mehāniķim, līdz inženierim ir tālāk nekā līdz Amerikai un atpakaļ,” par sevi saka secietis Guntis Gailītis.
“Es neesmu rakstnieks, es esmu pierakstītājs. Skolas gados rakstniekus dēvēja par dvēseļu inženieriem. Augstā debess! Man, pašķidram mehāniķim, līdz inženierim ir tālāk nekā līdz Amerikai un atpakaļ,” par sevi saka secietis Guntis Gailītis. Viņš tomēr raksta — sev un draugiem par prieku. Savu jauno paša drukāto un iesieto grāmatu “Izklupieni” viņš dāvina tikai saviem tuviniekiem un draugiem.
Pirmā Gunta Gailīša grāmata “Meimuri” izdota 1997. gadā, un tās drukāšanā un tirgošanā piedzīvotais secieti pārliecināja — nav vērts! Taču bez rakstīšanas viņš iztikt nespēj, top īsi un garāki stāstiņi ar humoristisku pieskaņu, taču līdzekļu trūkuma dēļ nākamo grāmatu manuskripti iegulst plauktā.
“Ar izstieptu roku es apkārt nestaigāju. Bet sapņoju. Sapņoju, ka vēl savas dzīves laikā nopirkšu datoru un iespiedīšu uzrakstīto. Citādi pie drukāta teksta man netikt,” savas otrās grāmatas “Izklupieni” ievadā raksta Guntis Gailītis. Viņa sapnis šogad piepildījies — viņš ne tikai nopircis datoru, bet savos cienījamajos gados iemācījies ar to rīkoties un datordrukā izdod savas grāmatas.
Guntis Gailītis sākumā sarunai negrib piekrist. “Rakstiski savas domas izteikt varu, bet neesmu runātājs,” nosaka viņš. “Neatbalstu kladzināšanu, it kā būtu izdējis olu.” Tad padomā un atmet ar roku, sak” — kas jādara, jādara!
Rakstīšanas niķis
— Kā jūs sākāt rakstīt?
— Tas niķis man vienkārši ir iekšā. Jau pamatskolas laikā savam priekam kaut ko rakstīju. Protams, man labi padevās domraksti, taču rakstīju arī tādus kā piedzīvojumu stāstus. Pamatskolas gados manus rakstiņus un kādu dzejolīti publicēja laikrakstā “Pionieris”, un atbildes vēstules man rakstīja toreizējais avīzes vēstuļu nodaļas vadītājs Valdis Artavs. Rakstīju arī žurnālam “Bērnība”. Kad mācījos 6. klasē, rajona laikrakstā “Ērgļu Kolhoznieks” publicēja manus rakstiņus par skolas un pagasta dzīvi. Pēc dienesta armijā kādu brīdi “maisījos” pa Alūksni. Šo to rakstīju žurnālam “Dadzis”, arī Alūksnes laikrakstā “Oktobra Karogs” tīru humora gabalu nodrukāja vairākos turpinājumos. Šķiet, par to redaktors “noziedēja” — neizturēja “komunisma līniju”, jo tādus gabalus bez kaut kādas idejas tolaik nemaz drukāt nedrīkstēja. Vēlāk arī Gulbenes rajona laikrakstā “Dzirkstele” publicēja šādus tādus manus rakstiņus. Kā saka, tas bija ne jau manu smadzeņu produkts, bet skatījums ar smaidu uz darbavietā, sabiedrībā piedzīvoto. Kad man vairākkārt pieprasīja “pareizo” ideju, rakstīšanu metu pie malas un ilgus gadus neko nerakstīju. Tikai 1991. gadā, kad nebija vairs šķēršļu brīvi izteikties, atkal sāku rakstīt.
— Izdodot savu pirmo grāmatu, laikam guvāt rūgtu pieredzi?
— Smagi man gāja. Vēl tagad neesmu tos parādus nolīdzinājis. Aizņēmos piecsimt latu, lai varētu samaksāt par grāmatas drukāšanu, domāju — iztirgošu grāmatu un parādu atdošu. Nekā, negāja tā lieta! Vedu uz Rīgas bāzēm, taču grāmatu maz pirka, jo mani neviens nepazīst.
Grāmatai ņem kredītu
— Un jūs izlēmāt meklēt citu ceļu, lai izdotu savu grāmatu?
— Reiz par savām problēmām runāju ar toreizējo secieti Ivaru Marčenoku, un viņš teica: “Ņem datoru un drukā pats!”. Pateikt viegli, bet pie tā datora grūti tikt! Tas maksā naudu, bet tās man nav. Par savu datoru varēju tikai sapņot. Šovasar sadūšojos, aizgāju uz “Niko Loto”, paņēmu 300 latu kredītu, nopirku velosipēdu, mobilo tālruni, lietotu datoru un printeri. Tagad no rītiem dodos uz Seces centru, kur man ir sarunāts neliels darbiņš, un ātri minos mājās — man te ir dators, nevaru vairs gulšņāt! Lai drukātu tipogrāfijā, man uzreiz paprasa tūkstoš latu, bet mājās grāmatu varu “nodrukāt”, ja ir kaut pieci lati.
— Līdz šim nekādu iemaņu darbā ar datoru jums nebija?
— Izsaucu dēlu no Rīgas, viņš ir elektronikas inženieris Trolejbusu pārvaldē, viņam tā lieta zināma. Dēls datoru pieslēdza, mazliet ierādīja, pārējo mācos pēc grāmatas. Jau kaut kas “saķeras”, zvanu dēlam, un kaut kā jau uz priekšu iet. Rakstīšana nav nemaz sarežģīta, šo grāmatu, kurā ir ap simt lappusēm, pārrakstīju vienā mēnesī. Nervus bendē fotogrāfiju un zīmējumu (tos grāmatai “Izklupieni” zīmējis pats autors — aut.) ievietošana tekstā. Labi, ka man stipri nervi, noder, kad bilde desmitiem reižu “ielec”, kur nevajag. Pēc tam ņemu īlenu un pats savu grāmatu iesienu.
— Cik eksemplāros tapuši “Izklupieni”?
— Nodrukāju 15 eksemplāru, aizsūtīju radiem un uzdāvināju vairākiem seciešiem, arī pagasta bibliotēkai. “Ir vienalga, vai tevi lasa divi simti vai divi tūkstoši cilvēku,” teicis Josifs Brodskis. Piekrītu. Un neuztraucos par grāmatas mazo “metienu”. Cilvēks, kurš kaut ko ir radījis, grib to parādīt otram cilvēkam.
Īpatnība jāsargā
— Jūs nekad neesat gribējis studēt filoloģiju?
— Bija, bija tāda doma! Jau pirms armijas sazinājos ar rakstnieku Gunāru Priedi, vairākus darbus viņam aizsūtīju vērtēšanai. Brīnos, cik objektīvi un taisnīgi viņš vērtēja, vēstulēs rakstīja apmēram tā: tev iekšā ir, bet šur tur vēl jāpiestrādā. Gunārs Priede man saudzīgi ieteica: būtu žēl, ja tu dotos studēt filoloģiju, jo tolaik tur visus nonivelēja tik līdzīgus kā izvirpotas bumbiņas. Tur zūdot cilvēka īpatnība, kura jācenšas sargāt. Garām universitātei dzīves ceļš mani gan aizrāva ne šī ieteikuma, bet citu apstākļu dēļ — ģimene, darbs, un tā tas palika.
Mīlestība atved uz Seci
— Kur iepazināties ar savu sievu?
— Daina bija no Jaunraunas, beidza Smiltenes tehnikumu, un viņu uz Liepkalni nosūtīja zootehniķes darbā, tur arī “saostījāmies”. Apprecējāmies, bet palikām katrs savā uzvārdā, arī dēls pieņēma mātes uzvārdu.
Vēlāk sieva akadēmijā izstudēja veterināriju un strādāja par zinātnisko līdzstrādnieci leikozes laboratorijā Krimuldā. Pārslodzes dēļ viņa saslima ar nerviem, ārstējās slimnīcā, un tur viņai paziņoja: garīgu darbu vairs strādāt nedrīkst, tikai fizisku. Otra viņas mīlestība bija zirgi. Nu ko, zirgi tolaik bija Burtniekos, braucām uz turieni. Sieva sāka strādāt par zirgkopi, un viņai šis darbs ļoti patika.
— Kā nokļuvāt Secē?
— Sieva brauca uz jātnieku sacensībām ne tikai Latvijā, bet visā bijušajā Padomju Savienībā, viņai tas ļoti interesēja. Arī Secē, “Zemgaļos”, izvietojās zirgaudzētava — Latgales zirgkopības sovhoza filiāle. Par “Zemgaļu” zirgaudzētavas pārvaldnieku un treneri strādāja secietis Krišjānis Stenders — fanātisks sava aroda entuziasts un valstī atzīts speciālists. Raksturā gan viņš bija diezgan nesavaldīgs, tāpēc kopēji un treneri zirgaudzētavā bieži mainījās. Pašu izveidotajā hipodromā “Zemgaļos” notika arī sacensības. Reiz kādās sacensībās mana sieva Daina iepazinās ar Stenderu, viņš solīja labu algu, lai Daina nāk strādāt uz Seci. Burtniekos viņai tik labi nemaksāja. Sieva bilda: “Varbūt brauksim?”. Es raustu plecus — kāpēc gan ne? Ne man tie Burtnieki pie sirds pieauguši, nekā! Tā arī atbraucām šurp. Tepat “Zemgaļos”, daudzdzīvokļu mājā, 1972. gadā mums iedeva dzīvoklīti, tajā dzīvoju arī tagad.
Diviem par grūtu
— Nu jau viens?
— Sieva ar Stenderu labi sapratās, taču kopā viņiem ilgi neiznāca strādāt. Pēc gada Daina nomira. Viņai bija aizkuņģa dziedzera vēzis. Ārsti diagnozi ilgi nevarēja noteikt, sāpes vēderā izskaidroja vienkārši: “Tas tev no nerviem!”. Un tik “grūda” nervu tabletes…
Diez kas jau toreiz nebija. Dēlam bija 11 gadu, es kreņķus stingri skaloju ar šņabīti. Gadu izturējām, tad dēlu ievietoja internātskolā Aglonā. Mani vecāki, kuri tolaik dzīvoja Alūksnē, vēroja, ka man ar to audzināšanu nekas nesanāks, un nokārtoja, lai puika mācās Liepnas internātskolā Alūksnes rajonā. Mana māte arī uzņēmās rūpi par Ojāru.
— Kā jums ar dēlu vēlāk veidojās attiecības?
— Puslīdz normāli. Atšķirtības periodu viņš man nekad nav pārmetis, vismaz atklāti acīs nav teicis. Ojārs Cēsu arodskolā izmācījās par elektriķi, dienēja armijā, pabeidza Politehnisko institūtu. Man ir gudrs dēls, viņš “sit mani pušu”. Dēlam ir sava ģimene, man ir viens mazdēls, viņam astoņpadsmit, pats jau lūr uz meičām.
Smagums “nekrīt ūsās”
— Liktenis pret jums nav bijis īpaši saudzīgs, tomēr jūs uz visu raugāties ar humoru. Kā to spējat?
— Visu mūžu uz dzīvi esmu raudzījies ar vieglu smaidu. Grūti vai viegli — tas “nekrīt ūsās”. Es pasauli redzu nenopietnu. Par visu, kas notiek uz šīs zemes, ir jāsmejas pilnā kaklā. Neko nevar ņemt nopietni. Ne pašu cilvēku, ne viņa darbus. Vienīgi pašsaglabāšanas instinkts ne vienmēr ļauj smieties. Smiekli notīra dvēseli, no omulības bēg slimības. Dzīvē es nemaz neesmu jautrs cilvēks, pat izskatos ļoti nopietns. Arī skolas laikā, kad kāpu uz skatuves un ar nopietnu ģīmi publiku smīdināju ar savām humoreskām, citi teica — humoristi paši nesmaida un ir tādi kā etiķi ierijuši.
— Kur rodat idejas rakstīšanai?
— Skaldi malku vai dari ko citu, smadzenes taču darbojas, “kustas pa iekšu”. Epizodes piedzimst ne gribētas, ne sauktas. Tās vēlāk varu savirknēt. Vēroju cilvēkus, un zemapziņā nosēžas, kā viņi uzvedas un runā. Atmiņa man slikta, taču vajadzīgajā brīdī “izlec” tas, ko tieši tobrīd vajag.
Atmiņas nepazūd
— Jūsu otrajā grāmatā jaušamas arī dusmas pret padomju varu.
— Esmu apvainojies vispirms jau kā latvietis. Manai paaudzei padomju varas nodarītais palicis iekšā visos laikos, arī tad, kad mute bija jātur ciet. Mana ģimene nav cietusi represijās, taču radi netaisnību un izsūtīšanu ir piedzīvojuši. Turklāt savā dzīvē esmu daudz dzirdējis gan no tiem, kuri bija Sibīrijā, gan pats esmu šo to redzējis, un tas viss atmiņā paliek.
Arī manā nākamajā grāmatā būs kaut kas no piecdesmitajiem gadiem. Tā ir mana bērnība un jaunība, tur vienmēr gribas atgriezties un par to arī citiem pastāstīt. Šīs atmiņas nekur nepazūd. Šajā grāmatā var lasīt arī mazliet no manas autobiogrāfijas, lai jau redz, kas šis ir par vīru. Pārējās būs tikai “smadzeņu produkts”.
— Tātad būs vēl kāda grāmata?
— Kā tad, ka būs! Esmu daudz uzrakstījis, gadi paies, kamēr visu saklabināšu datorrakstā. Patlaban ar tinti trūcīgi — beidzās krāsainā tinte. Nolēmu, ka turpmāk grāmata būs melnbalta. Ja būs iespējas, drukāšu, un seciešiem jau manas grāmatas tiks. Grāmata vispirms sagādā prieku man pašam. Ja arī citam tā patīk, tad ir pavisam labi.
VĀRDS, UZVĀRDS: Guntis Gailītis.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1940. gada 21. februāris, Madonas rajona Liepkalne.
NODARBOŠANĀS: pensionārs.
IZGLĪTĪBA: vidējā speciālā, Priekuļu tehnikumā apguvis tehniķa — mehāniķa profesiju.
ĢIMENE: dēls Ojārs Ceriņš (43 gadi).
HOROSKOPA ZĪME: Zivis.
VAĻASPRIEKS: grāmatu lasīšana un rakstīšana.
