(Nobeigums. Sākums laikraksta “Staburags” 8. maija numurā.)
Katra pārskatītā desmitgade ved tuvāk mūsdienām. Šodien ielūkojamies 60. gadu presē.
60. gados, šķiet, vairāk nekā pusi aizņem dažādi pārskati — par aršanas un sējas darbiem, izslaukumiem, lopu dzīvsvara pieaugumiem utt. Tiek rakstīts par piecgadu plāniem, labākajiem darbu darītājiem, par kolhozu un padomju saimniecību ikdienu. Arī 60. gados, tāpat kā iepriekšējās desmitgadēs, publicē paziņojumus par laulības šķiršanas tiesas sēdēm. Tā kā Vietalvā 1944. gadā, Otrā pasaules kara laikā, notika smagas kaujas, regulāri tiek publicēti to atceres raksti. Ārzemju latviešu presē lasāmi kultūrvēsturiski materiāli, par tautiešu dzīvi dzimtenē informē ar Latvijas izdevumu pārpublikācijām, sastopami arī sludinājumi par tuvinieku meklējumiem.
Pašas slauc un gana
Turpinās kukurūzas ēra. Taču vēl 1960. gadā ne visur labi sokas ar tās audzēšanu. Ja 50. gados par neveiksmēm Vietalvas puses saimniecības preses slejās saņēma vienu nopēlumu pēc otra, tad nu jau tiek pa kādai uzslavai: “Ar kukurūzas kopšanu Krustpils rajona komjauniešiem šovasar gāja kā pa celmiem. (..) Komjaunieši tikko tika galā ar savu kukurūzu. Līdz kolhozu sējumu kopšanai rokas kā bija, tā bija par īsām. (..) Kukurūzas kopšanas komjaunatnes dekādes pagarinājums nāca īstā laikā. (..) Talkā devās arī pilsētnieki — izpildu komitejas, kultūras nodaļas un rūpniecības kombināta darbinieki. Viņu ravētā kukurūza, protams, netiek līdzi Vietalvas padomju saimniecības 115 hektāriem, kurus jau no paša sākuma kopj mehanizators Purgailis.” (“Padomju Jaunatne”, 27.07.1960., Nr. 147.)
1961. gada 7. oktobrī “Padomju Daugavā” (PD) (Nr. 68) publicēts raksts “Slaucējas māsas Avenas”: “Ticiet vai ne, bet litri kā melns uz balta rada patiesību: Krustpils rajona Vietalvas padomju saimniecības “Lates” fermā, kur govis slauc māsas Avenas, piena izslaukumi aug. Bet tai pašā laikā citās lopkopības novietnēs slauc mazāk nekā augustā. (..) Arī ganīšanu jaunietes ņēmušas savās rokās. Pašas var labāk palaist pa nostūriem un atāla laukiem, ūdens padzerties, cik tik grib, bet vakaros silēs jau gaida sulīgas cukurbiešu lapas. Tas šķin slaucējas no saviem piefermas lauciņiem. Maija un Ausma Avenas padomju saimniecībā izvirzījušās pirmrindnieku skaitā.” Darba tikums ar šīm sievietēm gājis rokrokā visos laikos, vai tas būtu darbs kolhozā, vai mūsdienās personīgajā saimniecībā.
Bērni spēlējas ar sērkociņiem
Taču 1962. gadā tautieši Vācijā “Padomju Jaunatnē” pamana šādu ziņu: “Vietalvas padomju saimniecības dažās farmās govis dienām netiek dzirdinātas, citur — neslauktas, bet par šādu kliedzošu nolaidību direktors T. Sneiders nevienu pie atbildības nesauc.” (“Latvija”, 30.06.1962., Nr. 24.)
Paralēli lauku darbu darītājiem tiek izcelti arī citās profesijās strādājošie: “Celtnieka darbs ir viena no viscildenākajām profesijām, jo katra ēka taču kalpo gadiem un, ja tā labi uzbūvēta, ļaudis celtniekus ilgi piemin ar labu vārdu. Pabrauciet pa Vietalvas padomju saimniecības ceļiem un jūs redzēsiet gan šur, gan tur jaunu ēku korpusus. Un bieži vien jūs tad satiksiet arī strauji traucošu motociklu, ko vada plecīgs pusmūža vīrs. Tas ir saimniecības būvdarbu vadītājs Augusts Tāls — cilvēks, kas izrīko būvbrigādi, rūpējas par to, lai saulei pretī slietos jaunu ēku spāres.” (PD, 20.07.1963., Nr. 86.)
Spriežot pēc lasītā, 60. gados izplatīts ugunsgrēku cēlonis bija bērnu rotaļāšanās ar sērkociņiem: “Viens no ugunsgrēku cēloņiem ir bērnu rotaļas ar uguni. Vietalvas sovhozā šajā gadā bērnu bezuzraudzība novedusi pie trim ugunsgrēkiem, kas radījuši lielus materiālus zaudējumus.” (PD, 14.11.1963., Nr. 135.)
Saēd pašapziņas rūsa
1964. gads Vietalvā sākas ar labām ziņām: “Vietalvas padomju saimniecības centrā celtnieki 31. janvārī nodeva valsts komisijai jaunuzcelto astoņdzīvokļu dzīvojamo namu. Katrā no trīsistabu dzīvokļiem ir vannasistaba un palīgtelpas. Ēkā ierīkots ūdensvads un kanalizācija. Jaunajā namā dzīvokļus saņems galvenie speciālisti un labākie strādnieki.” (PD, 04.02.1964., Nr. 15.) Savukārt vairāk nekā simts vietalvietes tikās ar žurnāla “Padomju Latvijas Sieviete” redaktori un literāro līdzstrādnieci, kuras pastāstīja par Vispasaules sieviešu forumu Maskavā un uzklausīja savas lasītājas. Šajā pašā gadā uz tikšanos ar skolēniem un citiem interesentiem Odzienas skolā ierodas dzejnieks Jānis Sudrabkalns.
Gada beigās, spriežot pēc lasītā, sovhoza direktors ar vairākiem padotajiem nonācis konfliktā un sākusies saimniecības lejupslīde. “Cīņa” (22.11.1964., Nr. 277) publicē rakstu “Direktors palika viens…”: “Piecas stundas Aleksejs Potaševs it kā no malas klausījās stāstu par sevi. Reizi pa reizei viņš kaut ko atzīmēja bloknotā. Nepatikā rauca pieri un vainīgi šūpoja galvu. Kaut ko gaidīja… Bet neviens runātājs nepasacīja atzinīgu vārdu savam direktoram. (..) Pašapziņas rūsa taču saēd vislabākā rakstura tēraudu. Un šī, brūnganā uzpūtības rūsa, Aleksejam Potaševam nav ļāvusi pamanīt, cik ļoti plaisa starp viņu un kolektīvu atgādina bezdibeni.” Šī publikācija bez ievērības nav atstāta ārzemēs, to naski, mainot virsrakstus, pārdrukājis Zviedrijas latviešu laikraksts “Laiks” (“Chruščevs krita, bet Potaševs turas — “Cīņai” jāiet palīgā, kad 42 citi komūnisti nevarīgi”) un Vācijas “Latvietis” (“Vietalvā valda bargs koloniālais kungs”).
Kartupeļus rok ar kombainu
1965. gadā darbaļaudis gatavojas rajona padomes vēlēšanām, tādēļ tiek publicēti vēlēšanu iecirkņu un komisiju saraksti, kā arī reģistrētie deputātu kandidāti.
“Padomju Jaunatnē” 1965. gada 21. maijā (Nr. 98) rubrikā “Labās ziņas no laukiem” redzama fotogrāfija ar diviem traktoristiem. Pie bildes paraksts: “Šis traktors, ko vada Jēkabpils rajona Vietalvas padomju saimniecības mehanizatori Jāzeps Reinis (no labās) un Arvīds Sniedzītis, neapstājās 10 diennaktis pēc kārtas. Toties 7. brigāde, kur puiši strādāja, saimniecībā pirmā beidza sēju.”
Rudens pusē lasāms par progresu saimniecības darbā — atsevišķos laukos kartupeļus rok ar kombainu: “Liels kartupeļu lauks pie Siljāņiem kaut kur noslēpies mežu ielokā. Paskatieties, kā tur vāc kartupeļus, ieteica Vietalvas sovhoza galvenais agronoms b. Sprindžuks. Nebija šajā tīrumā parastās rosmes, kas tik raksturīga kartupeļu novākšanas reizē. Rindās nestāvēja kastes, nemanīja saliekušos stāvus no zemes lasām kartupeļus. Pa plašo lauku braukāja balta mašīna ar lielu asi aizmugurē. To vilka traktors. Vācijas Demokrātiskajā Republikā ražotais kombains ik dienu var novākt vairāk nekā divu hektāru platību. Viegli iedūcās Viļa Avotiņa vadītais “Belarusj”. Stūresratu uz kombaina tūlīt tver Uldis Purgailis.”
Veikalos trūkst preču
Visos laikos, ja kādas nebūšanas, ar kurām iedzīvotāji netiek galā saviem spēkiem, talkā sauc ceturto varu — presi. Izņēmums nav arī 1965. gads: “Redakcija saņēma vēstuli par to, ka Vietalvas ciemā pie Bites krejotavas aizbrukusi caurteka, kuras dēļ jācieš ne vienam vien šoferim. Šajā sakarībā 14. Ceļu ekspluatācijas rajona priekšnieks b. Mazarevičs ziņo: “Sūdzībā minētā bojātā caurteka izremontēta.”” (PD, 23.11.1965., Nr. 139.)
1966. gadā Zviedrijas latviešu avīzē “Laiks” (19.10.1966.) ir raksts “Kad nav maizes un sāls”. “Ka komunistiskie funkcionāri okupētajā dzimtenē nebeidz gausties par daudziem un dažādiem trūkumiem, kas mazina cilvēkiem darba prieku un lieki kavē laiku, esam bieži rakstījuši, izmantojot pašu okupantu preses avotus. Varētu domāt, ka gadu tecējumā “gudrā un varenā partija” būs atradusi ceļus trūkuma novēršanā,— tas nav pierādījies. Pēdējā laikā trūkumu izkladzināšanā talkā aicināts ari radiofons, kas pat līdz “tautiešiem svešumā” atnes bēdīgas vēstis par apstākļiem dzimtenē. (..) Visvairāk kritisku piezīmju un vērā ņemamu ierosinājumu bija sakrājies Vietalvas ciema deputātiem. Tos viņi izteica ciema padomes sesijā par sadzīves apstākļu uzlabošanu. Par apgādi runāja deputāte Vietalvas sovchoza galv. zootechniķe Rita Preisa: “Mēs, tie cilvēki, kas dzīvojam no produktiem, ko nopērkam veikalos, jo mums nekādas personīgas saimniecības nav — faktiski nekā prātīga nopirkt nevaram. Bieži gadījies, ka nav sviesta. Tik bēdīgi ar precēm, ka pašreiz, nudien, ja vajadzīgs kaut kas, tad jākavē speciāla diena, jāiet uz citiem veikaliem vai jābrauc uz Jēkabpili vai Pļaviņām. (..) Arī pie mums Odzienā atklājas nebūšanas, ko te jau stāstīja. Maizi ļoti neregulāri pieved… Cilvēki nostāv rindā vienā dienā un iet atkal nākošajā rītā un atkal stāv garā rindā. Pag. piektdienā bija tāds gadījums, kad nemaz neatveda maizi, bet atveda sestdien tad, kad veikalu jau taisīja cieti. Maize palika veikala plauktos līdz pirmdienas rītam.” Arī vēlākajos gados nekas nemainījās — piramīdās sakrautas zivju konservu kārbas rotāja pārtikas veikalu skatlogus, bet veikalu plaukti bēdīgi…
Atkal citā rajonā
1967. gadā Vietalva administratīvi teritoriālajā ziņā atkal piedzīvo pārmaiņas. No 1962. līdz 1967. gadam Vietalva bija Jēkabpils rajona sastāvā. 1967. gada sākumā laikrakstos tiek publicēts Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija dekrēts, ka izveidots “Stučkas rajons ar administratīvo centru Stučkas pilsētā. Ieskaitot tā sastāvā Ogres rajona Jaunjelgavas, Stučkas pilsētu, Kokneses, Skrīveru pilsētciematu un Bebru un Iršu ciemu padomju teritoriju, Jēkabpils rajona Pļaviņu pilsētas, Neretas pilsētciemata un Daudzeses, Klintaines, Mazzalves, Pilskalnes, Seces, Staburaga, Sunākstes, Vietalvas un Zalves ciemu padomju teritoriju; Bauskas rajona Krūmiņciema, Kurmenes un Taurkalnes ciemu padomju teritoriju”. Vairāk nekā 40 gadu Vietalva ir Stučkas (vēlāk Aizkraukles) rajona sastāvā, līdz 2009. gadā kļūst par Pļaviņu novada daļu.
1967. gada aprīlī ceļu pie lasītājiem sāk “Staburaga” priekštece “Komunisma Uzvara”, līdz ar to agrāko gadu preses apskatam pielikts punkts. Cerams, ka šī retrospekcija kādam atsauca atmiņā jau piemirstus notikumus, citam atklāja ko jaunu un ieinteresēja notikušo iepazīt un izpētīt pamatīgāk. Arī man dienas, ko pavadīju, atlasot interesantāko un nozīmīgāko, sagādāja gan pārsteigumus, gan ieviesa skaidrību, gan arī sāpīgi aizskāra kādu dvēseles stīgu.
