Anna Meirala, precējusies ar turku. Ar vīru iepazinos mūsdienās vistradicionālākajā veidā — internetā.
Anna Meirala, precējusies ar turku
Ar vīru iepazinos mūsdienās vistradicionālākajā veidā — internetā. Tikko biju sākusi lietot “”Skype””, īsti nezināju, kas un kā. Uz dullo, negaidot atbildi, uzklikšķināju: “”Hi! How are you?”” (Sveiki! Kā tev klājas? — red.). Testēju jaunu programmu, bet viņš man atbildēja. Tā sākās mūsu stāsts. Drīz vien satikāmies, jo braucu uz Turciju atvaļinājumā. Vienreiz, otrreiz, kamēr apprecējāmies! Draudzējāmies trīs gadus, laulībā esam astoņus mēnešus.
Dzīvojam Stambulā. Kāpēc? Turcija ir mana vīra dzimtene — viņam būtu grūti to pamest. Turklāt man patīk turienes klimats. Tas ir ieteicams manai veselībai. Taču viens no svarīgākajiem faktoriem — Turcijā ir daudz labāks dzīves līmenis nekā Latvijā. Gada laikā esmu sasniegusi vairāk nekā visas manas draudzenes vienaudzes kopā. Stambulā ir lielākas izaugsmes iespējas, augstākas algas, lētāka izglītība. Latvijā bez vecāku atbalsta nespēju nodrošināt izglītības turpināšanu, bet tagad pati spēju samaksāt par savām studijām! Vīram ir labi atalgots darbs, skola, mājas.
Lai piedod man latvju bāleliņi, bet, kopš iepazinos ar savu vīru, sapratu, ka nekad nespētu būt kopā ar latvieti. Mūsu puiši savas sievas un draudzenes neciena, nerespektē, nelutina un nenovērtē. Viņi nezina sievietes vērtību! Ar viņu es varu justies kā princese, paļauties vienmēr un visā. Man patīk viņa godīgums, atklātība un dzīves uztvere.
Runājot par ticības atšķirībām — tās ir galīgās muļķības, ka precoties būtu jāpāriet vīra ticībā. Nezinu, no kurienes nāk šī informācija. Kad pārcēlos dzīvot uz Turciju, sāku aktīvi interesēties par islamu, jo mans vīrs taču ir musulmanis. Viņa tēvocis ir ticības mācības pasniedzējs. Gāju pie viņa uz lekcijām, kur man skaidri un gaiši norādīja, ka vienīgais noteikums, precoties ar musulmani, ir ticēt Dievam, tam vienīgajam Kungam, kam es, būdama katoliete, arī ticu! Islams man nekad nekādā veidā nav traucējis. Varam kopā lūgt Dievu, kā viņš vēlas, un aiziet uz baznīcu, kad es vēlos. Es cienu viņa reliģiju, viņš — manējo, paldies Dievam! Vīrs gan vēlētos, lai es būtu musulmane, bet viņš nekad to nav uzspiedis.
Lai gan es ļoti ilgojos pēc Latvijas, tomēr nespētu šeit dzīvot, jo ļoti pierasts pie labākiem dzīves apstākļiem. Ja kādu dienu dzīves līmenis dzimtenē būs augstāks, iespējams, atgriezīšos.
