Valentīndienu Latvijā svin samērā nesen, šajā dienā ierasts sveikt iemīļoto vai vienkārši labu draugu, pasniedzot dāvaniņu vai nosūtot tematisku kartīti. Latvieši arī aizvadītā gadsimta sākumā savas simpātijas nereti pauda ar atklātnīšu palīdzību. Aizkraukles vēstures un mākslas muzeja krājumā ir ap tūkstoš dažādu atklātņu.
Vienkāršs kartons
Laikā, kad pat parastais telefons bija liels retums, cilvēki saziņai bieži izmantoja pastkartes jeb atklātnes. Pastkaršu sūtīšana aizsākās 19. gadsimtā, bet īpašu popularitāti iemantoja 20. gadsimta sākumā. Līdz ar atklātņu rašanos sarakste zaudēja intimitāti, jo tekstu varēja izlasīt ikviens. Taču daudzi par to nebēdāja un nekautrējās pat atklāt jūtas. “Atklātnes ar attēlu vienā pusē un īsu vēstules vēstījumu blakus adresei otrā pusē kā jauna modes prece bija izplatītas visos tautas slāņos,” raksta vēsturnieks un pastkaršu kolekcionārs Andris Caune.
“Pirmās atklātnes bija izgatavotas no visparastākā kartona, tās nerotāja ne zīmējums, ne teksts vai fotoattēls — tās bija lētas un vienkāršas kartona lapiņas,” stāsta Ilzīte Ozoliņa, muzeja krājuma galvenā glabātāja. “Kartītes cilvēku ikdienā iekaroja aptuveni tādu pašu vietu, kāda tagad ir saziņai, izmantojot mobilo telefonu vai internetu.” Teksti kartītēs bija dažādi: “Mīļš sveiciens vārda dienā, sagaidi mani rītu pie sevis, Šmulis.”, “Sveiciens no Rīgas pavasara dienām, es konstatē, ka esi palicis slinks vai arī nevaļīgs! Visu labu, Ančs.” Kāda atzīšanās rakstīta 1914. gada 17. februārī: “Es mīlu Tevi un mīlēšu līdz nāvei, kamēr kaisles uguns deg.”
Ar humoru
Jokot latvieši ir mācējuši vienmēr. To apliecina arī dažādas amizantas pastkartes, kurās paustas romantiskas jūtas. “Ir kartītes, kurās viens otru “apcēla”, dažām atklātnēm zīmējums un teksts bija tāds, ka sūtītājs pats neko nerakstīja,” teic krājuma glabātāja. “Atklātne ar desmit baušļiem meitām, sievām un vīriem ir humorpilna. Piemēram, bauslis vīriem: “Kas pieder tev, pieder arī tavai sievai, bet, kas pieder tavai sievai, tas pieder tikai viņai.”
Ar atklātņu palīdzību savas jūtas paudis kāds jauneklis Seces pusē, visticamāk, vēl padsmitnieka vecumā, viņš rakstījis savai simpātijai: “Lai laimes māmiņa Tev vainadziņu pin no mirtes zariņiem un rozes ziediņiem.” un adresējis cien. jaunkundzei A. Kalniņ Altenes skolā. “Lai Laimes māte tevi vada caur jaukām puķu ielejām un pavasara jaukumos ar saldām jaukām cerībām”, vēlē L. Atklātne sūtīta Mademoiselle A. Kalniņ. caur Fridrihštati (Jaunjelgavu), Seces pastorātā (mācītājmuižā), Altenes mežā. Pļaviņu HES celtniecības laikā Altenes pilsdrupu mūrus uzspridzināja, Altene ir zem ūdens.
Sūta arī fotogrāfijas
Kartītes pasteidzināja dzīves lēno ritējumu, īsa, konkrēta informācija varēja pie adresāta nonākt salīdzinoši ātri. Pirmsākumos pastnieks kartītes katram adresātam nemaz nenogādāja, tās nereti nodeva adresātiem vai sūtījuma saņēmēja tuvējiem kaimiņiem baznīcā pēc dievkalpojuma.
Muzeja krājumā ir vairāk nekā tūkstoš pastkaršu, kas no Aizkraukles rajona sūtītas uz dažādām Latvijas vietām vai vienkārši iegādātas, bet neizmantotas sūtīšanai un glabātas ģimenes fotoalbumā. “Ļoti daudzas atklātnes sūtītas Ziemassvētkos, Jāņos, Vasarsvētkos, ir milzīgs lērums kartīšu ar ierakstu “Daudz laimes dzimšanas dienā!” vai “Daudz laimes vārda dienā!”, un daudzas ir vispār bez uzrakstiem. Gadījās, ka sūtītājs kā pastkarti izmantoja ģimenes fotogrāfiju,” stāsta Ozoliņas kundze. Muzeja krājumā vecākās pastkartes ir aptuveni no 1900. gada. Liela daļa no tām ražotas ārzemēs — Francijā, Vācijā un citur. Latvijas izdevēji ārzemēs gatavotām kartītēm nereti uzdrukāja tekstu latviešu valodā.
Paredzētas
propagandai
Pastkartes ne tikai importēja, tās iespieda arī Latvijas tipogrāfijās. Atklātnes ar dabasskatiem izdeva vietējie, piemēram, Pļaviņās un Koknesē bija fotogrāfi, kuri pastkartes drukāja savās nelielajās darbnīciņās. “Pagājušā gadsimta sākumā Pļaviņu novada Stukmaņos bija izdevējs Vīksna. Viņš izdeva pastkartes ar vietējiem dabasskatiem, piemēram, Rīteru upes gravu, Daugavas ainavām. Vīksna izdeva vēl kādus sīkus iespieddarbus, tie gan nav saglabājušies,” stāsta muzeja krājuma glabātāja.
Laikam ritot, mainījās pastkaršu tematika. Kad ļaužu prātos sāka virmot neatkarīgas Latvijas valsts idejas, tas uzreiz tika pausts pastkartēs. “Pirmā pasaules kara laikā izdeva ļoti daudz pastkaršu, veltītu kara tēmai, uz tām bija attēloti strēlnieku pulki. Pēc 1915. gada pārdeva daudz pastkaršu ar dažādu tematiku, bet vienojošais tajās bija Latvijas karogs. Papīrs, uz kura drukāja šīs atklātnes, bija ļoti vienkāršs, arī kvalitāte nebija laba, taču savu uzdevumu tās paveica,” stāsta Ilzīte Ozoliņa. “Piemēram, atklātne, kur uz dabas ainavas uzdrukāta pašreizējā Latvijas himna. Vēlāk radās propagandas pastkartes, padomju laikos tādu bija ļoti daudz.”
