Pasauli, kurā notiek daudz labu, sliktu, vienkāršu un sarežģītu lietu, var uzlūkot dažādi — gan ar bailēm un nedrošību, gan viegli un ar pārliecību, ka dzīvē izdosies. Izrādās, ka pamati šim skatījumam tiek likti agrā bērnībā un tas pilnā mērā atkarīgs no mazuļa tuvāko aprūpētāju rīcības, kad bērniņš jūtas vientuļš, ir saslimis, nobijies vai niķīgs, alkst pēc uzmanības vai piedzīvojis ko satraucošu. Psiholoģe Baiba Blomniece—Jurāne stāsta, kā stiprināt saites, lai bērns pasauli vērtētu kā drošu.
Mazuļiem un tīņiem
“Lai atklātu piesaistes jēdzienu, pirms daudziem gadiem tika veikts eksperiments ar pērtiķu mazuļiem, vērojot, pie kuras rotaļu “mammas” viņi dosies — pie tās, kas veidota no drātīm, bet ar piena pudelīti, vai no mīksta materiāla gatavotās bez pudelītes. Pērtiķēni izvēlējās otro,” vēsturē atskatās psiholoģe, akcentēdama, ka fiziskā un emocionālā saikne ir bioloģiski pamatota un vitāli nepieciešama īpaši zīdainīšiem. Tā stiprinās ar katru dzīves gadu, bet drošās piesaistes veidošanā īpaši nepieciešams investēt bērna pirmsskolas vecumā un tad, kad viņš jau ir pusaudzis. “Šajā laikā viņiem vajag tikpat lielu vecāku fizisku un emocionālu tuvību kā līdz triju gadu vecumam. Ja droša piesaiste līdz pusaudža gadiem nav izveidojusies ar tuvākajiem, ir risks, ka tā veidosies ar kādu garāmgājēju vai grupu, kur tīnis sajūt šo emocionālo attiecību siltumu,” atzīst B. Blomniece—Jurāne, nosaukdama vairākus piesaistes veidus, kādi var formēties bērnībā. “Ja piesaiste ir droša, bērns viegli uztver un veido attiecības. Mazajam nav bail, ka viņu pametīs, nebaidās no šķiršanās. Kad mamma dodas prom, viņš, iespējams, raudās, kas ir dabiski, bet arī ātri adaptēsies jaunajā vidē un priecīgs sagaidīs māmiņu. Ja piesaiste ir nedroša, bērns vecākus var sagaidīt ar pretrunīgām sajūtām — spēt priecāties, bet vienlaikus atgrūst, baidīties vai būt izvairīgs, ignorējot mammu. Šiem bērniem vēlāk būs grūti veidot attiecības ar vienaudžiem, uzticēties citiem, un viņi varētu mēģināt pat tos kontrolēt.”
Atsaukties bērnam
Lai piesaiste jeb emociju un attiecību tuvība būtu droša un stabila, ir vairāki principi, kā to veidot, piemēram, mierināt mazuli, kad viņš ir ievainots, saslimis, skumjš vai vientuļš — norāda Baiba. “Svarīgi vienmēr atsaukties uz bērniņa vajadzībām, ņemt rokās, kad viņš raud, novērtējot, kas mazajam nepieciešams — vai viņš grib ēst vai pieskārienus, dziesmiņu vai siltumu. Paaugoties mazulis var sākt protestēt, un, šķiet, viņš kašķējas, bet tāpat bērnam nepieciešams, lai viņu samīļo un mierina. Jāmāk nošķirt, kad būt audzinošam un kad sniegt šo siltumu, metot pie malas mājas darbus. Tomēr māmiņai jādomā arī par sevi — ja pašas emocionālā krātuvīte ir tukša, nevar neko dot atvasītei. Tādā brīdī labāk nemocīt sevi un atteikt bērnam, nevis vienlaikus mīļot un dusmoties uz mazo.”
Vēl viens būtisks solis droša pasaules skatījuma veidošanā ir veltīt bērnam uzmanību, kas rada stabilitāti un pārliecību, ka esmu svarīgs un par mani rūpējas. “Pētījumi atklājuši — lai bērns justos droši, viņam vismaz 20 minūšu dienā nepieciešama nedalīta uzmanība, kad nav ne televizora, ne brāļu un māsu — vien mammas acis. Galvenais, lai esam divi vien un mums ir jautri,” pārliecināta B. Blomniece—Jurāne.
Svarīgi atvadīties
Nākamais princips ir radīt uzticību par pasauli un citiem — turpina psiholoģe. “Kad apkārt ir zādzības, narkotikas un sliktas lietas, mums par to jāmāca, bet arī jāvieš pārliecība, ka pasaule ir droša un mēs esam drošībā. Fakti jāpasniedz bez bailēm un jābūt skaidram plānam, kā rīkoties, ja kas atgadījies. Nevajadzētu arī skatīties sliktas filmas, un būtu jāierobežo ziņu raidījumu vērošana, bet, ja tas notiek, svarīgi ar bērnu visu izrunāt,” stāsta Baiba, norādīdama, ka saruna ļoti svarīga, arī ja piedzīvotas bērnu traumējošas situācijas. Kad viņš prasa, jābūt gataviem ar atvasīti viņu līmenī runāt par nāvi, vardarbību, seksu vai zādzībām. Ja vecāki nav gatavi, labāk to atstāt citu ziņā.
“Svarīgi arī veidot drošu izjūtu, atvadoties un vienmēr bērnam pasakot, kurp ejam un kad atgriezīsimies. Aizmukšana, lai bērns neraudātu, rada viņā trauksmi un nespēju prognozēt, kas kurā brīdī notiks. Galvenais ir pateikt: “Atā!” un doties prom ar pārliecību, ka pasaule ir droša un mazais var palikt šajā drošajā vietā,” turpina psiholoģe.
Paredzama rīcība
Ieteicamo darbību sarakstā vēl ir aicinājums veidot mīlestības pilnas tradīcijas, kur visa ģimene ir kopā — gatavo vakariņas, brīvdienu rītos “sabirst” lielajā gultā, noteiktā datumā fotografējas, ievieš mīļas atmiņu dienas utt., notiekošo iemūžinot un regulāri rādot bērnam. “Tas rada prognozējamu izjūtu,” pauž Baiba, uzsvērdama, ka prognozētība svarīga arī vecāku reakcijās. “Jābūt režīmam un regularitātei. Ja vienreiz ir tā, bet otrreiz šitā, bērns dzīvo haosā, un viņam nebūs strukturētas uzvedības,” norāda psiholoģe, vēlreiz mudinādama visus iepriekšnosauktos soļus spert arī attiecībās ar tīņiem. “Tas neprasa finansiālus līdzekļus, vien mīlestību un cilvēcību!”
