Ālandu salu zeme ir akmeņaina, un aramzemes ir maz. Ar nelielajos zemes nogabalos izaudzētajiem produktiem nepietiek, lai iekarotu lielveikalus uz Somijas cietzemes vai tuvajā Zviedrijā.
Ālandu salu zeme ir akmeņaina, un aramzemes ir maz. Ar nelielajos zemes nogabalos izaudzētajiem produktiem nepietiek, lai iekarotu lielveikalus uz Somijas cietzemes vai tuvajā Zviedrijā. Ja zemnieks vēlas pārdot vairāk produktu, jāliek lietā izdoma un Eiropas Savienības iespējas.
Akmeņainās zemes augļi ir dārgāki
“Tie ir pārāk mazi produktu daudzumi, lai kļūtu konkurētspējīgi Somijas un Zviedrijas tirgos,” skaidro Ālandu salu Tirdzniecības kameras izpilddirektors Johans Ēriksons. “Tikai kartupeļaudzētāji var būt droši, ka viņu ražu nopirks vietējā kartupeļu čipsu audzētāju firma — akciju sabiedrība “Chips Abp”. Tāpat arī sīpolu audzētāji. Starp citu, mūsu, ālandiešu, firma trīsdesmit gados tā izaugusi, ka tai pieder vadošās rūpnīcas Somijā, Zviedrijā, Krievijā, Igaunijā un Latvijā. Jā, arī jūsu “Latfood”, kas ražo “Ādažu čipsus”. Tomēr pārējiem produktiem — pienam, gaļai, graudaugiem, cukurbietēm, āboliem — jāatrod noiets turpat Ālandu salās.”
Ālandu salu (pēc lieluma kā Ventspils rajons) astoņsimt zemnieku saimniecības ir tikai ap 20 hektāru lielas. Biznesa konsultante Margareta Remmera uzsver, ka pašu ālandiešu ražotās preces ir dārgākas nekā Somijā ražotās vai ievestās. Tomēr vietējie iedzīvotāji solidarizējas ar zemniekiem un pērk tikai viņu ražotās preces. Bijusi kāda kampaņa vai tas ir lokālpatriotisms? “Nē, drīzāk tas ir tāds apziņas stāvoklis,” formulē Margareta Remmera.
Interesanti, ka salēnieši specializējušies tādās zemstikla kultūrās, kas skarbajos apstākļos prasa lielākus izdevumus — gurķi, galviņsalāti, ķīniešu kāposti. Viens zemnieks savas nišas meklējumos ar oriģinalitāti pazīstams ne tikai visās Ālandās, bet arī Helsinku lepnākajos restorānos. Viņam kopš haizivju zvejnieka gaitām Okeānijā ir iesauka Bongo, un pēc šī vārda viņu pazīst salās. Uzvārdu Karlsons jau tik viegli sajaukt ar kādu citu.
ES atļāva ābolus pārvērst kalvadosā
Meži, granītakmens klintis, pa vidu ezeriņi, meži uz akmeņiem un šur tur starp tiem — pa zemes saliņām, kurās vāc cukurbietes vai kurās ir pa pundurābelīšu dārzam. Tjūdē pa gabalu redzams zviedriem tik raksturīgais saulgriežu koks, tur arī izvietojusies Pētera Karlsona vīnsaimniecība.
“Te man lielajā toverī ir ābolu sidrs, bet tas, kas tek ārā, ir ļoti stiprs — ap 87 grādiem. Pēc četriem gadiem, kad mucās nostāvēsies, to varētu saukt par kalvadosu. Bet es to saucu par alvadosu — tas taču ražots te, Ālandu salās, no maniem āboliem,” savu vīnsaimniecību izrāda saimnieks.
Viņam kādos divdesmit hektāros aug desmit tūkstošu ābelīšu, no āboliem viņš spiež sulu, raudzē vīnu, gatavo liķieri. No ķiršiem dzen šņabi. Pašražotā dzēriena priekšrocības viņš saskata aromātā un izteiktajā garšā, ko ilgākajā nobriešanas periodā augļiem piedod ziemeļu klimats. Bongo tic, ka konkurences cīņā viņa degvīna garša var uzveikt kontinentā ražoto “kirschschnaps”.
“Agrāk valsts neļāva ražot liķierus un citus stipros alkoholiskos dzērienus — tas bija valsts monopols. Kad 1995. gadā iestājāmies Eiropas Savienībā, tās likumi atļāva zemniekiem ražot alkoholiskos dzērienus, un kopš 1996. gada liķierus ražoju… legāli,” ar aci miedz bijušais jūrnieks. “Jūras vilka” daba viņam ir manierēs, paskarbā humorā, neierobežoti brīvā izdomā un, iespējams, arī tieksmē pēc ruma. Viņš pieved mani pie tovera, zīmīgi piesit pie tā ar pirkstu un saka: “Te es mēģinu izgatavot rumu. Karību salās rumu taisa no cukurniedrēm. Mums te kaimiņiem ir cukurbiešu pārprodukcija, un es no melases mēģinu izspiest ko dzeramu.”
Tūristi brauc iedzert
Alkohola ražotne ir divās saimniecības ēkas telpās, iekārtas jaunas un modernas, bet nav ne vēsts no sterilās sanitārās kārtības, ar kuru mūs baida Eiropas Savienība. Vienu vīna brūža stūri izmanto par motocikla garāžu, bet netīrs te nav.
“Kā zemniekam man Eiropas Savienība nav pieņemama tās aplamās lauksaimniecības politikas dēļ. Kā privātuzņēmējs esmu no tās tikai ieguvis,” atzīst Pēters. “Esmu ieguvis atļauju ražot alkoholu un lielu atbalstu. Pavisam no Ālandu valdības un ES fondiem saimniecības modernizācijai un Kanādas salizturīgu ķiršu šķirnes ieviešanai esmu ieguvis ap vienu miljonu veco somu marku (nepilnus simt tūkstošus latu — aut.). Arī pats sešus miljonus esmu ieguldījis.”
Uz Tjūdes vīnsaimniecību somu tūristus ved autobusiem — gadā divdesmit piecus tūkstošus. Dažu dienu vairāk, un šovasar vienā dienā bijuši pat divsimt piecdesmit. Vienā koka angārā ir restorāns, kurā pasniedz visus šos alkoholiskos dzērienus, stūrī cep strausa gaļu, bet Bongo pie bāra stāsta savus “jūrnieka stāstus”.
“Tukuma leģionāri” Ālandās
Ne tikai pircēju loks ir internacionalizējies (produkcija jau sāk ceļot uz Londonu un Lasvegasu), arī ražošanai nepieciešamais iegādāts citur Eiropā, kaut gan to varētu turpat Somijā. Piemēram, ozolkoka mucas kalvadosa izturēšanai vestas no Francijas, bet pudeles ar ieveidotu stikla ābolīti iekšpusē — no Vācijas, ķiršu šņabi gatavot brauc konsultēt vācietis. Arī saimniecībā strādājošo brigāde ir “ārzemnieku leģions” — pie viesu uzņemšanas somu pavāri, bet pie āboliem latvieši.
“Pie manis strādā Raimonds un Liena. Man patīk latvieši — labi strādā,” vērtē Pēters. “Viņi strādā septiņus mēnešus, bet uz ražas novākšanas darbiem saaicinu vēl četrus. Visi no Tukuma. Es arī biju aizbraucis uz Tukumu — uz Raimonda un Lienas kāzām janvārī. Žēl, ka viņu šodien nav — iedevu viņam brīvdienu un savu mašīnu, lai aizbrauc uz Mariahamnu izklaidēties.”
Sazvanu Raimondu Gaili. “Salīdzinot ar to, kā man, tukumniekam, Rīgā vajadzēja strādāt uz dzelzceļa, te ir tīrā atpūta,” stāsta Raimonds. “Pavasarī kā sākam ar ābelīšu apgriešanu, tā tagad beidzam ar ābolu šķirošanu un presēšanu. Tagad 30 tonnu stāv saldētavā un gaida savu kārtu. Abi ar sievu dzīvojam zem restorāna, bet telpas ir ar apsildāmo grīdu, blakus sauna un duša. Nav ne vainas.”
Kā vēlāk uzzināju, tukumnieki Ālandu ābeļdārzā gadījušies tāpēc, ka no Ālandām uz Zemītes skolu ved humānās palīdzības kravas. Tad nu vietējie uzrunāti braukt novākt ābolus. Kopumā nopelnot labi — vismaz četrus piecus simtus, latos pārrēķinot.
