Viņus vieno jūra — filozofiski varētu teikt par Mazzalves pagasta vīriem, kuri jūlija pēdējā svētdienā ik gadu sanāk kopā.
Viņus vieno jūra — filozofiski varētu teikt par Mazzalves pagasta vīriem, kuri jūlija pēdējā svētdienā ik gadu sanāk kopā. Arī šogad mazzalvieša Elmāra Vectirāna māju pagalmā viens pēc otra ienāk vīri svītrainos jūrnieku kreklos, lai kopā atcerētos jaunību un dienesta laiku flotē.
“Tās nav ilgas pēc padomju valsts, bet gan pēc mūsu jaunības,” domubiedrus ciemos gaidīdams, siltās jūlija svētdienas vakarā bilst Elmārs Vectirāns. Pagastā esot ap desmit vīru, kuri savulaik dienējuši Jūras kara flotē. Tas gan bija padomju armijā, bet tāda tolaik bija valsts, un neiet dienestā nevarēja — to saprot katrs, kurš tos laikus piedzīvojis. Neviens no Mazzalvē sastaptajiem vīriem nav sabrukušās valsts piekritēji. Viņus vieno līdzīgas atmiņas un arī kripatiņa lepnuma. Jūrnieks — skan taču lepni!
Katram no viņiem ir ko stāstīt un teikt, bet to vislabāk saprot tie puiši un vīri, kuriem pašiem dzīve deva šādu piedzīvojumu vairāku gadu garumā. Tolaik reti kurš no viņiem priecājās, uzzinot, ka dienestā būs jāpavada gadu vairāk, nekā citiem obligātā dienesta karavīriem, jo jādien Jūras spēkos. Tagad ar dienesta laiku saistās atmiņas, arī lepnums par to, kas piedzīvots, redzēts un arī izciests.
Savulaik jūlija pēdējā svētdiena bija Jūras kara flotes diena, un, Elmāra Vectirāna mudināti, Mazzalvē šajā dienā jau vairākus gadus satiekas tie, kuri dienējuši flotē. Vienugad kopā sanākuši pat desmit vīru, šogad viņi ir tikai trīs — Elmārs Vectirāns (57 gadi), Aivars Ziemelis (43) un Gunārs Kvederovičs (47).
Nebūs labi!
“Toreiz daudz kas bija savādāk, arī jaunieši bija citādi. 40 gadu pats spēlēju ballēs, klubs bija stāvgrūdām pilns, visiem pat nepietika vietas, kur dejot. Balles bija katru sestdienu, viena gada laikā, ballēs spēlēdams, nopelnīju naudu motociklam,” stāsta Elmārs Vectirāns, vecākais no neformālās Mazzalves jūrnieku brālības.
Pēc 14. Rīgas vakara maiņu vidusskolas beigšanas viņš nebūt tik ļoti nekāroja doties dienestā. Kādu brītiņu arī veiksmīgi izvairījies, bet tad tomēr bijis jāiet dienēt. Drošības dienests sīki pārbaudījis visus radurakstus līdz pat vecvecāku paaudzei, bija jāiziet stingra ārstu komisija. Beigās desmit cilvēkiem, arī Elmāram, paziņots — jādien atomzemūdenes apkalpē Sevastopolē. “Par atomzemūdenēm bija dzirdētas briesmu lietas, un vienīgā reakcija bija — vai, dieniņ, nu gan nebūs labi!” atceras Elmārs Vectirāns.
1966. gadā, kad viņu iesauca dienestā, flotē bija jādien četrus gadus, bet pēc pāris gadiem pieņēma lēmumu šo laiku samazināt uz trijiem gadiem, citiem obligātā dienesta karavīriem bija jādien vairs tikai divi gadi. Elmārs nodienēja trīsarpus gadus.
Bez jūrnieku draudzības
“Mācību daļā Nikolajevā Pugas upes krastā pavadīju sešus mēnešus, tā bija Melnās jūras flote,” stāsta mazzalvietis. “Valdīja discplīna, mācību daļā bija īpašs slepenības režīms. Biju šifrētājs, tiku pie svarīgiem dokumentiem. Katru papīra lapiņu uzskaitīja un slepenos dokumentus vēlāk dedzināja speciālā dedzinātavā, kurai bija dubultsiets, lai kāds papīra gabaliņš neizlidotu ārā.
Mācību daļu beidzot, biju teicamnieks, tāpēc varēju izvēlēties floti, kurā dienēt. Izvēlējos Baltijas, un mani nosūtīja uz Liepāju, zemūdeņu iznīcinātāja kuģi. Atomzemūdenes apkalpē tomēr netiku, jo Sevastopolē acuārsts konstatēja, ka man ir slikta redze. To biju sabojājis, bērnībā tumsā lasot grāmatas.
Skolas laikā daudz tiku lasījis par jūrnieku brālību, matrožiem. Toreiz pieejamā literatūra un kino bija īsta “smadzeņu skalošana”, visos centās ieaudzināt militāri patriotiskas jūtas. Tīņu vecumā meklējām militāro atribūtiku, gatavojām koka ieročus, rakām bunkurus. Vārdu sakot — ja rīt karš, mēs jau esam gatavi! Tādas bija spēles, un tādu mūsu paaudzi centās audzināt.
Nonākot un kuģa, ieraudzīju, ka realitāte ir citāda. Nav tādas lielas jūrnieku draudzības, kādu rāda kinofilmās, un mēneša laikā mana lielā sajūsma noplaka. Bija ļoti grūti, vienkāršo matrozi ekspluatēja, kā vien varēja. Daži ar vājāku nervu sistēmu neizturēja, bija pat pašnāvības mēģinājumi.
Peldošais kino
Drīz pēc tam veidoja jaunu komandu un nosūtīja uz Tatāriju, kur gatavoja jaunu kuģi. Arī es biju starp viņiem. Vecajā kuģī bija jākaujas ar žurkām, kuras pat maizi no galda zaga, bet te saņēmām jaunu un mirdzošu kuģi. Te jau attieksme bija mazliet citāda un dienests vieglāks, jo bijām savākti dažādi puiši. Kerčā kuģi izmēģināja, piedzīvojām arī lielu vētru. Ap 550 tonnu smagu kuģi septiņas balles stiprā vējā var pat apgāzt. Milzīgs vilnis paceļ kuģa priekšgalu augšā, un tad tas atkal strauji krīt, bet matroži zaļi novēmušies.”
Dienests nebija tikai mūžīgs darbs, arī atpūta bija. Piemēram, pa Volgu peld pretī liels kuģis, un kāds mikrofonā sauc: “Kino vajag?”. Vajag! Par attiecīgu samaksu apstājas pie kuģa borta, un apkalpe dodas skatīties filmu. Peldošais kino vai veikals nebija retums. Peldēties gan nedrīkstēja, bet arī to puiši slepus darīja.
Plekstes kā pannas
“Dienestā aizliegumu bija daudz, bet jāsaprot, ka tie lielākoties rakstīti asinīm,” saka Elmārs Vectirāns. “Katrs pārkāpums varēja maksāt dzīvību.”
Pēc gandrīz trīsdemit gadiem vīrs atceras, kā mācībās šautas torpēdas, spridzinātas dziļumbumbas: “Apmēram 80 kilogramu sprāgstvielas iemet jūrā, un tad var laisties dzelmē un lasīt plekstes pannas lielumā un mencas kā malkas šķilas.”
Kuģa apkalpē bija 35 cilvēki, 11 tautību pārstāvju. Elmārs bija vienīgais latvietis, dodoties mājās, viņu nomainīja kāds puisis no Siguldas.
“Mans draugs igaunis bija liels mūzikas fans,” atceras vīrs no Mazzalves. “Viņš naktī, uzlicis “austiņas”, gulēja uz grīdas radio būdā un klusiņām klausījās ārzemju raidstacijas. Naktī priecīgs mani modina: “Gribi paklausīties, jauna grupa dzied!”.
Flotes likumi vecāsmātes mājās
Vai pēc dienesta bija jāievēro arī kādi īpaši aizliegumi? “Piecus gadus nedrīkstēju izbraukt uz ārzemēm. Vienkāršajiem matrožiem gan stāstīja, ka viss ar dienestu saistītais ir liels noslēpums, taču nekā īpaši slēpjama tur nebija,” saka Elmārs Vectirāns. “Vienīgi par šifrēšanas specifiku nedrīkstēju izpaust noslēpumus, jau tolaik flotē bija diezgan modernas ierīces.” Ik pēc diviem gadiem pāris mēnešu regulāri vajadzēja piedalīties militārajā apmācībā, lai nostiprinātu dienestā apgūto.
“Ja esi dienējis flotē, tas ir dziļi ieēdies tevī,” uzskata Elmārs Vectirāns. “Arī kārtību, pie kuras radināja dienestā, neaizmirsti. Vēl ilgi pēc dienesta beigām sestdienās rīkoju lielo uzkopšanu savās vai vecāsmātes mājās. Trīs gadus tas darīts, jau asinīs “iedzīts”.
Brīnos par šolaiku jauniešiem, kuri izvairās doties dienestā tepat Latvijā, turklāt jādien tikai gadu. Agrāk tā nevarēja — bija pavēle, kura jāpilda, un viss! Turklāt bija stingri likumi, par izvairīšanos no dienesta draudēja cietumsods.
Padomju armijā galvenais trūkums bija tas, ka dienējošie bija tikai pelēka masa, ar kuru nerēķinājās. Dresūra bija ikdiena, bet uz kuģa mazliet citādāk. Floti uzskatīja par elitāru karaspēku, jūrnieki bija pārāki par citiem. Vēlākajos gados mācībās sapratu, ka viss iet uz grunti, jo nebija vairs kārtības.”
Iespēja redzēt pasauli
Jūrnieka formastērpu jāprot valkāt — pārliecināti Mazzalvē sastaptie vīri. Viņi, šķiet, to nav aizmirsuši arī pēc pāris gadu desmitiem. Gunārs Kvederovičs gan smej, ka jaunības dienu apģērbs esot par knapu, taču pagājušo svētdien viņam, kā parasti, mugurā svītrainais jūrnieka krekls un bikses platiem galiem. Dienesta laika apģērbs, kurš saglabāts jau 24 gadus.
Gunārs dienestā iesaukts 1977. gadā. Lai gan sākumā iesaukšanas komisija prognozēja, ka viņam būs jādien artilēristos, pēc veselības pārbaudes paziņots — iesi jūrniekos. “Nenožēloju, un arī šodien labprāt dienētu uz tā paša kuģa,” atzīst viņš.
Mācību rota Minskā, tad dienests Ziemeļu flotē Severomorskā. Gunārs bija kuģa motorists. Jāstrādā lielā troksnī, bet ar laiku arī pie tā pierod.
“Lielākais ieguvums noteikti bija tas, ka varēju pasauli redzēt,” saka bijušais jūrnieks. Redzēta ziemeļblāzma, piedzīvotas polārās naktis, būts Tunisijā, Dienvidslāvijā, Sīrijā.
Leģionāra dēls
“Dienvidslāvijā ar virsniekiem kopā varējām doties uz pilsētu, bet tas bija aizliegts tiem, kuriem drīz beidzās dienesta laiks,” atceras Gunārs. “Tunisijas galvaspilsētā Tunisā gan kuģa apkalpe ar autobusu devās tikai ekskursijā pa pilsētu. Mani atstāja uz kuģa, kad centos noskaidrot, ko esmu nogrēkojies, ka nedrīkstu doties ekskursijā, uzzināju — tādēļ, ka mans tēvs bijis leģionārs.
Uz kuģa varēja spēlēt volejbolu, citi arī futbolbumbu dzenāja. Pa lielo kuģu klāju pat ugunsdzēsēju mašīnas brauca un no kuģa pacēlās lidmašīnas.”
Par dienestā pavadīto laiku liecina albumi, kuri dažam līdzinās īstam mākslas darbam. Zīmēts, līmēts, dažādi izrotāts — tas pieder pie dienesta. Arī formastērpu jaunieši centās pāršūt elegantāk un modernāk. Kaut arī te valdīja stingri noteikumi, pamanījās gan biksēm platākus galus pāršūt, gan apaviem augstākus papēžus pienaglot.
Sargā no kapitālisma
Aivars Ziemelis dienējis Baltijas flotē, jūras kājniekos. Dienestā viņš gan valkājis divus formastērpus — jūrnieka un tā dēvētās “melnās beretes”.
Dienests ritēja Kaļiņingradas apgabalā, tolaik slēgtajā zonā Baltijskā. Kopā dienēja daudzi puiši no Latvijas, arī no Aizkraukles un Kokneses. Tad saņemta pavēle doties kaujas uzdevumā. Uz kurieni, neizpauda.
Uz kuģa, kurš devās uz Angolu, bija 45 latvieši, arī mazzalvietis Aivars Ziemelis, daudzi lietuvieši un igauņi. “Kuģojot pāri Lamanša jūras šaurumam, mūs nemaz nelaida uz kuģa klāja, jo iepriekš bija gadījumi, kad padomju jūrnieki metās ūdenī un peldēja prom,” atceras Aivars. “Tā mūs sargāja, lai neredzam kapitālismu.”
Ceļā pavadīts mēnesis, jo vētras laikā kuģi vajadzēja noenkurot. Četri mēneši pagāja Angolā, kur karavīri dežurēja lidostā un vēstniecībā. Divos gados Aivars ne reizi netika mājās.
“Piedod, precos!”
Īsti svētki flotē dienējošajiem bija jūlija pēdējā svētdienā, kad uz kuģa plīvoja karogi un sveica labākos. “Aizvien man šī diena saistās ar dienestu, bet ne ar valsti, kuras pakļautībā dienējām. Citādi nedrīkstēja,” saka Aivars.
Viņš trīs gadus pēc dienesta uz savu dienesta vietu Kaļiņingradas apgabalā aizveda ekskursijā savu sievu. Arī tad bija vajadzīga speciāla atļauja, lai iebrauktu slēgtajā zonā.
Ar jūrniekiem saistās arī stāsti par mājās palikušajām meitenēm, kuras puišus no dienesta nespēj sagaidīt. Mazzalves vīri smej — pavadīja daudzas, bet neviena gaidīt nesolīja. Armijas ikdienā nebija retums traģēdiju, kad puisis saņem no mājām ziņu: “Piedod, precos!”. Elmāru gan mīļotā meitene no dienesta sagaidījusi, tomēr vēlāk viņi izšķīrās.
* * *
Gunārs Kvederovičs bilst, ka šie svētki jūlijā esot nepieciešamība, varbūt kādam tas šķiet dīvaini. Tie, kuri bijuši jūrā, to sapratīs. Klausoties Mazzalves vīros, daudz kas liekas dzirdēts — uzskati, lepnums. Arī mani brāļi un tēvs dienēja jūrniekos. Laikam jau visiem, kuri bijuši flotē, kaut kas no tā visa paliks uz mūžu. Tā savdabīgā drusciņa no jūrnieku brālības.
