Līdzšinējās publikācijās par pirmo nacionālo Atmodu Vietalvas novadā pārsvarā esmu rakstījis par Juri Kalniņu, arī par Andreju Jankavu un Jāni Bēķi.
Līdzšinējās publikācijās par pirmo nacionālo Atmodu Vietalvas novadā pārsvarā esmu rakstījis par Juri Kalniņu, arī par Andreju Jankavu un Jāni Bēķi. Tomēr nedrīkst aizmirst arī Jura Bora personību. Viņš bija Vietalvas muižas pārvaldnieks, Kalsnavas — Vietalvas luterāņu draudzes priekšnieks un pirmais Vietalvas dziedātāju biedrības priekšnieks, kurš vienādā mērā baudīja vācu muižnieku un latviešu cieņu.
Muižas pārvaldnieks
Par Vietalvas muižas pārvaldnieku 1869. gadā kļuva mēdzūlietis Juris Bors (1823. — 1898.). Viņš pašmācības ceļā bija izglītojies un ieguvis labu praksi savā arodā. Juris Bors bija vīrs ar plaša vēriena uzskatiem un pilns enerģijas. Ar veiklo un saprātīgo saimniekošanu muižā Bors to izglāba no izūtrupēšanas, kas draudēja brīvkunga Vilhelma fon der Pālena muižai, kurš līdz tam saimniekoja ar Vācijas strādniekiem un vadītājiem. Juris Bors ātri vien padarīja muižu par ražotspējīgu, nokārtoja muižas parādus, pat ieguldīdams personīgos līdzekļus, uzlaboja vācu strādnieku nolaisto saimniecību, palielināja muižas ienākumus, tā rodot naudu pilskunga ārstēšanai ārzemēs.
Ar muižas un draudzes ēkas remontiem un vairākām muižas jaunceltnēm Bors izpelnījās neliekuļotas Vietalvas un apkārtnes muižnieku uzslavas. Rezultātā 1871. gadā Juri Boru ievēlēja amatā, ko parasti ieņēma muižnieki — par Kalsnavas — Vietalvas luterāņu draudzes priekšnieku, pirmo latvieti — draudzes priekšnieku — visā Latvijā. Atzīdams Bora nopelnus, fon der Pālens Boram vēlāk uzdāvināja “Salāniešu” mājas.
Atmodas darbinieks
Jura Bora dzīvoklī muižas pārvaldnieka mājā 1870. gada sākumā notika pirmās novada aktīvāko vīru tikšanās. Viņi nolēma dibināt Vietalvas dziedātāju biedrību un izveidot kori. Jaunizveidotā biedrība ievēlēja Boru par savu priekšnieku, un arī turpmāk biedrības vadītāji tikās muižas pārvaldnieka mājā. Tā kā sākotnēji biedrības finanses veidojās tikai no ziedojumiem, arī Juris Bors dāsni atbalstīja biedrību.
Pirmajos Vispārējos dziedāšanas svētkos godalgu dalīšanā izcēlās domstarpības — tauta pieprasījusi pelnīto pirmo godalgu piešķirt Vietalvas korim, bet žūrija bija citādās domās, īpaši Cimze, kurš tomēr piekritis trešās godalgas piešķiršanai. Kad šīs godalgu piešķiršanas domstarpības kļuvušas zināmas, Juris Bors kā biedrības priekšnieks vērsies pie žūrijas, pateicies tai par parādīto godu un no godalgas saņemšanas atteicies, piebilzdams: ja mums nedod to godalgu, ko spriež tauta, tad nevajag nekādas, un ar visu kori aizgājis uz bufeti, kur visiem pasūtījis kafiju ar rumu.
Ausekļa draugs
Juris Bors bijis arī nacionālās Atmodas tribūna Ausekļa draugs. Dzejnieks bieži ciemojās pie Bora Vietalvas muižā. No šīm viņa viesošanās reizēm tautas atmiņā ir saglabājies interesants notikums. Reiz draugi vietalvieši meklējuši Ausekli, bet viņš bijis kaut kur pazudis. Dzejnieka nebijis ne Vietalvas kapos, ne arī krāšņajos Vesetas krastos, kur viņš labprāt pastaigājies. Tad nejauši atklāta viņa slēptuve — barona Burharda fon Šternštrāla ierīkotā pazemes telpa mākslīgi celtā valnī muižas parkā, kur savulaik karstās vasarās resnais barons glābies no tveices. Šis pagrabs bijis izrotāts retiem dažādu krāsu gliemežvākiem un ornamentiem, arī mūsdienās netālu no bijušās muižas vēl var saskatīt tā paliekas. Te Auseklis esot dzejojis, jo citu klātbūtnē neko neesot varējis uzrakstīt. Dzejnieks teicis: “Šeit ir tik kluss, tik mierīgs. Ja tikai paretam bitīte garām izlauztam logam vai durvīm aizlido.”
1880. gada 23. martā biedrības biedru pilnsapulcē, ievērojot to, ka “… agrākais biedrības priekšnieks Bora kungs ne tik vien kā savos amata deviņos gados biedrībai par izveicīgu vadītāju, vidutāju un salīdzinātāju ir bijis starp tiem, ar kuriem biedrības pastāvēšanas ziņā darīšanas bijušas, bet arī nekādus spēkus un upurus nav taupijis biedrības uzzelšanai, vienbalsīgi ievēl viņu par goda biedru un uz biedrības 10 gadu svētkiem nolemj pasniegt sudraba alus kausu”.
Pretinieku represijas
Kad Atmodas darbinieku pretinieku triumvirāts (mācītājs Dēbners, jaunais Odzienas barons Mihaels fon Brimmers un draudzes tiesnesis fon Zengbušs) sāka nikni apkarot biedrību un tās darbiniekus, viņi nekādi nevarēja piekļūt Jurim Kalniņam, jo viņu no draudzes skolotāja amata varēja atcelt vienīgi draudzes priekšnieks. Bet šinī amatā bija Bors, kurš, protams, nekad nebūtu Kalniņu atcēlis. Boram muižnieki vispirms lika priekšā labprātīgi atteikties no draudzes un baznīcas priekšnieka amatiem, tad viņš arī turpmāk varēs palikt par Vietalvas muižas pārvaldnieku. Bors tādam Jūdasa priekšlikumam nepiekrita. Tātad, iekams piekļūt Jurim Kalniņam, vispirms bija “jālikvidē” Bors.
To panāca tādā kārtā, ka vesela muižnieku delegācija uzmeklēja Rīgā slimo brīvkungu Vilhelmu fon der Pālenu un, izmantodami viņa nespēcību, pārliecināja un pierunāja atlaist Juri Boru no muižas pārvaldnieka amata. Jādomā, viegli tas slimajam brīvkungam nebūs nācies, jo viņš jau agrāk teicis, ka ar Boru viņus šķiršot tikai kapa kopiņa. Tomēr muižniekiem bija izdevies izspiest no viņa Bora atlaišanai vajadzīgo parakstu. Kā kompensāciju par ilggadīgo un uzcītīgo muižas pārvaldīšanu Pālens tomēr uzdāvināja Boram “Salāniešu” mājas.
Tā 1881. gadā Juris Bors tika atlaists no muižas, atcelts no draudzes priekšnieka amata un pats aizgāja arī no biedrības priekšnieka amata, palikdams tikai par goda biedru. Vecumdienas Bors pavadīja fon der Pālena dāvātajos “Salāniešos”, pārvērzdams to par priekšzīmīgu saimniecību. Kad viņš 1898. gadā nomira, tiešām tika apglabāts dažu metru attālumā no sava labvēļa — brīvkunga Vilhelma fon der Pālena, tā ka arī kapos viņi bija ļoti tuvu viens otram, tāpat kā dzīvē.
