Ģirts Ozoliņš ar sievu Zigfrīda no Rīgas pārcēlušies dzīvot senču mājās Neretā pirms gada. Pērn pavasarī ielika mājai pamatus, un rudenī tā jau bija gatava dzīvošanai. Arī tagad, kad algotais darbs nav ikdienas sastāvdaļa, mierā sēdēt negribas. Ģirta kungs ir Latvijas Zaļās kustības valdes loceklis, interešu nodaļas “Ekoprojekts” vadītājs un cīnās par Baltijas jūras dzīļu atbrīvošanu no tur guļošajiem kara laika “dārgumiem”, Zigfrīdas kundze ir biedrības “Tēvzemes aizstāvju barikādes” vadītāja.
Vārds uzvārds: Ģirts Ozoliņš.
Dzimšanas vieta un laiks: Nereta, 1935. gada 19. marts.
Izglītība: Rīgas jūrskola, kuģu mehāniķis.
Nodarbošanās: pensionārs.
Ģimene: precējies, ir dēls.
Vaļasprieks: fotografēšana, peldēšana, daudzcīņa.
Horoskopa zīme: Zivis.
Cēlušies no frančiem
Gan Ģirta kungs, gan viņa sieva ir militārpersonas — atvaļināts Nacionālo bruņoto spēku Izlūkošanas pārvaldes virsleitnants un Ādažu mācību centra apmācību virsnieka vietniece. Sarunas laikā mūs ieskauj pie sienām, plauktos noliktas dažādas ar armiju saistītas lietas.
— Kāda ir jūsu saikne ar Neretu?
— Mans vecaistēvs Juris Georgs Druja bija matemātikas skolotājs Neretas skolā. Biju pavisam mazs, kad 1939. gadā šo skolu apmeklēja Valsts prezidents Kārlis Ulmanis. Savukārt tēvs bija darbu vadītājs brigādei, kas Neretā bruģēja ceļus.
Mana tante bija slavena māksliniece Elza Druja, kura savulaik veidoja žurnāla “Atpūta” vākus. Papētot savas dzimtas koku, izrādījās, ka esam cēlušies no frančiem. Sēlpilī savulaik bija apstājies Napoleona artilērijas eskadrons. Kareivis uzvārdā Druja bija ievainots un ceļu nevarēja turpināt. Kāda latviešu meitene viņu ne tikai izārstēja, bet arī apprecēja. Viņš savukārt apguva kalēja arodu, uzcēla māju kur vienā galā bija krogs, otrā — smēde. Kroga mūsdienās vairs nav, bet toreiz varēja vienuviet i pakavu zirgam pielikt, i bairīti iedzert. Ģimenē viņiem piedzima septiņi bērni. Tā nu Drujas aizgāja pasaulē. Mans vecaistēvs sākumā bija pārzinis Sēlpils skolā, tad pārgāja darbā uz Pilkalnes skolu, bet, kad nopirka īpašumu Neretā, sāka strādāt šejienes skolā par skolotāju. Tā īpašuma saimnieks, kuru viņš iegādājās, bija Sleķis. Viņš pieminēts arī Jāņa Jaunsudrabiņa darbā kā vecais Sleķis, kurš ņēma nelabu galu, jo saimnieces brūtgāns Miķelis viņam iegāza ar cirvi pa galvu.
Nošpiko no japāņiem
— Spriežot pēc lietām, kuras redzu istabā, jums ir saistība arī ar jūru.
— Lai nezaudētu saikni ar jūru, krastā esot, jūrnieks, iemērc kājas bļodā un pīpē pīpi. Savulaik sāku kā matrozis un uzdienēju līdz kuģa mehāniķim. No 1969. gada līdz pat šim laikam esmu arī kuģu konstruktors. Arī tagad šo to piepelnīšanās pēc pakonstruēju, bet, tā kā gadu daudz, laikus iekārtojos tuvāk kapsētai… Paralēli jūras lietām darbojos arī Zaļajā kustībā, izstrādājot tehnoloģijas un projektus vides uzlabošanai, cīņai ar piesārņojumu. Saistībā ar to kolēģim gadījās viesoties Japānā. Tur Kobes ostā pamanījuši interesantu ūdens attīrīšanas iekārtu, kura atdala naftas produktus no ūdens. Stundā šāda iekārta attīra ap 300 tonnu ūdens. “Nošpikoja” šīs iekārtas uzbūvi, un vides aktīvisti Latvijā izgatavoja līdzīgu. Iekārta sastāv no liela saišķa kokteiļa salmiņiem līdzīgu caurulīšu. Piesārņotais ūdens, plūstot pa tām, naftas produktus atstāj uz “salmiņu” sieniņām. Ūdens nav 100% tīrs, dzert var, bet nav ieteicams. Viena no šīm iekārtām joprojām darbojas Salacgrīvā. Pārējās iekārtas nedarbojas tādēļ, ka nedarbojas arī visas citas lielās rūpnīcas Latvijā. Ja nav ražošanas, nav arī piesārņojuma.
Ledusskapis nav nekaitīgs
— Zinu, ka jums ir arī citi projekti. Pastāstiet par tiem.
— Šobrīd, kamēr jauni ražošanas uzņēmumi neveidojas un attīrīšanas iekārtai nav pieprasījuma, vides aktīvisti pievērsušies cita piesārņojuma — elektromagnētiskā lauka kaitīgās iedarbības uz cilvēkiem — izpētei un novēršanai. Šāds piesārņojums rodas ap augstsprieguma elektrolīnijām, transformatoriem, no sadzīves aparatūras, kas izstaro zemas frekvences viļņus — ledusskapis, gludeklis u. c. Sadarbojoties ar zinātniekiem, radījām mērierīci šī piesārņojuma mērīšanai un pārbaudījām darba un dzīves vietas. Rezultāti bija pārsteidzoši. Vietām šis piesārņojums daudzkārt pārsniedz pieļaujamās normas, kas ir cēlonis galvassāpēm, mazasinībai, smadzeņu audzējam, Parkinsona slimībai un spontānajiem abortiem un pat pašnāvībai. Salīdzinājumam: ja pieļaujamā norma ir 100 līdz 200 nanoteslu, tad dažās darba vietā tas ir no 1400 līdz 20 000. Tā kā cilvēkam nav maņu orgānu, kuri uztvertu šo starojumu, lielākā daļa tam nepievērš uzmanību līdz brīdim, kad rodas nopietnas veselības problēmas.
Glabā baisu noslēpumu
— Strādājot dažādu kuģu komandās, piedzīvoju gan vētras, gan niru speciālā akvalangista tērpā, gan pārcietu jūras slimību. Tādēļ, beidzot aktīvās kuģošanas gaitas, drīz vien radās ideja projektam par Baltijas jūrā nogremdēto ķīmisko kaujas vielu izpēti un iespējamo to izcelšanu no dzelmes. Vielas pēc Otrā pasaules kara šādā veidā vienojās likvidēt Anglijas, Krievijas un ASV valdība. Izcelšanas idejas iniciators bija kāds ārzemēs esošs fonds, kurš projekta noslēgumā atteicās no iecerētā, un daudzu gadu darbs izrādījās velts, bet izpētes materiāls ir apbrīnas vērts. (Ozoliņa kungs rāda mapes, kurās sīki aprakstītas nogremdētās vielas, norādītas vietas, kur dažādā dziļumā nogremdēti 305 tūkstoši tonnu dažādu indīgu vielu — aut.) Dziļākās vietās ir ap 80 metru. Iprīts ir viena no indīgajām vielām, kā arī gāzes, ko nacisti izmantoja koncentrācijas nometņu gāzes kamerās. Pēc kara tās izlēma šādā veidā neitralizēt. Iekonservētas tērauda kapsulās, tās kā malkas pagales sakrāva kuģos, un kuģus savukārt nogremdēja piecās vietās Baltijas jūrā. Vistuvākā vieta Latvijai ir netālu no Lietuvas krastiem. Protams, no vienas puses, varētu ļaut, lai šīs kapsulas guļ neskartas, kā līdz šim. Tikai nelaime tāda, ka šīs kapsulas ar laiku sarūsēs, un, ja viena daļa šo ķimikāliju saskarsmē ar ūdeni neradīs kaitīgus savienojumus, tad iprīts, ūdenī rada īpaši bīstamu šķīdumu, kas apdedzina ādu. Nonākot asinīs, tas izraisa nāvi. Pēc baltkrievu profesora Ciakovska aprēķiniem, gadījumā, ja šīs kapsulas saspiestu, šķidrums paceltos augšup, iztvaikotu atmosfērā un lietus veidā nonāktu zemē. Kāds mans draugs piekrita sev uz rokas uzpilināt mazu pilienu iprīta. Vēl tagad tajā vietā redzama rēta. Interesanti arī, ka Krievija Baltijas jūrā bija ieplānojusi ierīkot gāzesvadu, kas šur tur būtu tuvu šīm bīstamajām vietām. Būvējot šādu vadu spridzina grunti. Nav ilgi jādomā, ko šāda spridzināšana nodarītu kapsulām. Pašlaik šis Baltijas jūras glābšanas plāns iegūlis plauktos uz nezināmu laiku, jo iespējamais projekta atbalstītājs zaudējis interesi.
— Publiski parādījusies informācija par 90. gados pie Zviedrijas krastiem nogremdētiem Krievijas ķīmisko ieroču krājumiem. Vai varat to komentēt?
— Šo gadījumu pašlaik bez pamatīgākas iedziļināšanās nevēlētos komentēt. Iespējams, ka vēlāk mēs varētu atgriezties pie šīs sarunas.
Piedzirda komandas biedru
— Darbs uz jūras vienmēr saistīts ar piedzīvojumiem. Vai tādi bija arī jūsu darbā?
— Uz kuģiem nostrādāju daudzus gadus. Sāku uz jūras ūdenslīdēju kuģa pēc obligātā dienesta, tad biju matrozis. Protams, nenoturējos un gribēju pamēģināt, kā tas ir — ienirt ar lielo dzelzs skafandru galvā. Oficiāli to nedrīkstēju darīt. Sajūta — liela fiziska slodze. Savilkts ar siksnām, visu laiku nedaudz salīkušā pozā, lai galva neskartos pie gaisa ventiļa. Skafandrā ir arī telefona sakari, un šī saikne ar biedriem nomierina, jo zinu, ka jebkurā brīdī varēšu pajautāt padomu. Ja sakari pārtrūkst, tad gan nav labi. Reiz pajokojām ar vienu komandas biedru. Pie gaisa kompresora filtra pielikām spirtā samērcētu vati. Beidzās ar to, ka viņš zem ūdens sāka dziedāt. Darbs zem ūdens ilga kādas trīs stundas — metinot, griežot, tīrot. Pārbaudīja kuģu dzenskrūves un atbrīvoja tās no trosēm un citiem svešķermeņiem, metināja bojātās daļas. Ventspils naftas termināla celtniecībā arī esmu pielicis roku. Spridzinājām kara laikā nogremdētos kuģus, kuri bija seklās vietās un traucēja jūras satiksmei. Visu vienā gabalā izcelt nav iespējams, tāpēc jāspridzina un jāizceļ pa daļām. Pēc katra sprādziena jūra bija pilna apdullinātām zivīm. Ēdām tās, un pārdevām tirgū.
Pie mums strādāja arī pasaules čempions niršanā Pēteris Praževskis, kurš ar vecā tipa skafandru ienira Melnajā jūrā 300 metru dziļumā. Mūsdienās tas nav nekāds varoņdarbs, bet ar tā laika tehniku gan. Tolaik mūsu kapteinim Balodim bija iesauka “Zvērs”. Viņš disciplīnu uz kuģa panāca ar dūres palīdzību. Līdzko kāds neklausīja, sita. Nekādas policijas kā mūsdienās. Sodu saņēmi, ej nomazgājies. Man gan ar viņu domstarpību nebija. Viņš man iemācīja visus jūrnieka darbus uz kuģa.
Sportists un kolekcionārs
— Jūra nav iedomājama bez vētrām. Kā tās pārdzīvojāt?
— Bija reiz tāds mācību kuģis — burinieks “Kapella”. Uz tā arī iznāca pastrādāt. Kuģojot mazajiem kuģīšiem, nācās iekļūt līdz sešām ballēm stiprā vētrā, bet ar “Kapellu” piedzīvoju visas 12. Toreiz uz sauszemes mežā kokus lauza kā skalus. Bail gan nebija. Paļāvos uz stūrmaņiem, komandu. Viļņi toreiz bija tādi, ka visu, kas uz klāja, ieskaloja jūrā. Tā saucamā jūras slimība arī piemetās. Slikta dūša, zuda ēstgriba. Piecas dienas pagāja, līdz pieradu.
— Vai ir arī citas aizraušanās?
— Ilgus gadus darbojos fotostudijas “Gamma” diapozitīvu sekcijā, aizrāvos ar tūrismu un, protams, sportu. Šogad peldēšanas sacensībās izcīnītas vairākas medaļas, patīk riteņbraukšana, daudzcīņa, skriešana. Kolekcionēju fotoaparātus. To jau vairāk kā divdesmit sakrājies. Ar dažiem vecajiem vēl joprojām strādāju. Tēva brālis bija profesionāls fotogrāfs, un no viņa šī aizraušanās arī man pielipa. Reiz mēģināju fotografēt zem ūdens. Baltijas jūrā tik labi neizdodas, bet Melnajā jūrā ūdens ir dzidrāks. Iegādājos speciālu aparatūru un tajā ievietoju “Zenit” fotoaparātu. Kāds laiks pagāja līdz iemanījos asumu noregulēt. Mūsdienu aparātos visu izskaitļo elektronika, bet ar vecajiem pašam jārēķina. Bildes izgatavojām tikai melnbaltas.
Citi par Ģirtu Ozoliņu
Jūlijs Treiģis,
bērnības draugs:
— Kad Ģirts bērnībā dzīvoja Neretā, bijām draugi. Visu dzīvi abi esam palikuši uzticīgi sportam, un tādi, arī pensijā esot, uz vietas nesēž. Savā vecuma grupā viņš ir viens no labākajiem peldētājiem gan Aizkraukles pusē, gan valstī, un vēl pagājušajā vasarā viņš iepretī savām mājām rīta vingrošanas vietā upi pārpeldēja. Liels entuziasts, un viņa vēlēšanās strādāt sabiedrības labā ir apbrīnojama.
Mudīte Grīnvalde,
Neretas lauku attīstības speciāliste:
— Taisnības cīnītājs. Necieš pāridarītājus un var pateikt acīs kādu skarbāku vārdu, nedomājot, vai tas cilvēkam patiks. Laikam jau armijas dzīve, darbs uz jūras padara cilvēku tiešu un nelokāmu.
