“Ideju ģenerators un nemiera gars,” tā koknesieti Aiju Rimšu raksturo tie, kuri viņu pazīst. Aijai ir skolotājas izglītība, beigusi Daugavpils pedagoģisko universitāti, daudzus gadus nostrādājusi savā profesijā. Pirms pāris gadiem viņa aizbrauca uz Angliju. Šīgada sākumā Aija atgriezās Latvijā, un kopš pavasara viņa ir Kokneses ģimenes atbalsta dienas centra vadītāja.
Ieilgušais atvaļinājums
— Kā jūs nokļuvāt Anglijā?
— Pirms diviem gadiem kopā ar meitu un dēlu plānojām pavadīt divus mēnešus — atvaļinājumā “atpūsties” zemeņu laukā. Izmantojām firmas pakalpojumus, un tomēr neiznāca, kā plānots.
— Nebija zemeņu lauka?
— Bija viss — zemeņu lauks, darbs un arī vilšanās, ko radīja nepatīkamā pieredze saskarsmē ar iebraucējiem. Angļi pēc dabas ir labestīgi, diemžēl tur ir daudz pašu bāleliņu, daudz poļu, lietuviešu. Nepatīkamākā pieredze bija tieši ar poļiem, kuri strādāja tajā saimniecībā. No Latvijas ieradāmies pilns “busiņš” ar ogotājiem, pēc aptuveni mēneša nesaskaņu dēļ nolēmām doties prom, vēl nebijām aizbraukuši, kad mūsu vietā ieradās cilvēki no Polijas. Poļi savējos ļoti aizstāvēja. Tajā brīdī bija izmisums un pārdomas — ko iesākt.
— Un ko tad nolēmāt?
— Devāmies uz Linkolnu, dēls strādāja puravu novākšanā, mēs ar meitu — pie kāpostiem. Darbs nebija īpaši grūts — stāvot pie konveijera, jāņem kāposti un jāliek zem fēna, ar spēcīgu gaisa strūklu jānotīra netīrās lapas. Man radās iespēja pastrādāt arī puravu laukā, bet pēc četrām nostrādātām stundām sapratu, ka tur gan es nepalikšu. Sāku intensīvi mācīties angļu valodu, jo turp biju devusies, valodu īsti pat nezinādama, tikai dažas sarunvalodas frāzes. Sāku meklēt citu darbu, un mēs atradām iespēju strādāt fabrikā.
Māca latviešu
tradīcijas
— Vai psiholoģiski nebija grūti?
— Bija brīži, kad sēdēju zemeņu laukā un domāju: kāpēc vispār atbraucu? Viss Latvijā sasniegtais, esot tur, pazuda vienā mirklī. Tur ļoti skaidri sapratu vēl vienu lietu — vienalga, vai esi Latvijā vai Anglijā, ja nebīsties darba un grūtību, tad ar visu var tikt galā.
— Ikviens darbs ir vajadzīgs un cienījams. Tomēr — vai katram nebūtu jāstrādā pēc savām spējām, izglītības? Jums ir augstākā izglītība, Latvijā taču bijāt skolotāja…
— Kādu laiku bija divējādas izjūtas, tomēr uztvēru to kā īslaicīgu posmu savā dzīvē. Nostrādājot ziemu fabrikā, nākamajā septembrī sāku darboties skolā. Mēs izveidojām skoliņu latviešu bērniem, līdzīga klase bija izveidota lietuviešiem un krieviem. Nedēļu strādāju fabrikā, bet sestdien devos uz skolu. Tā bija ļoti laba pieredze — strādāt Anglijas skolā ar latviešu bērniem, tas man palīdzēja iepazīties ar daudziem jaukiem cilvēkiem.
— Cik bērnu bija skoliņā?
— Trīspadsmit bērnu no trijiem līdz septiņpadsmit gadiem. Mācīju bērniem latviešu tautas tradīcijas, izmantojot tās, rīkojām dažādus pasākumus, svinējām Latvijas dzimšanas dienu. Sadarbojāmies arī ar vēstniecību, saņēmām Valsts karogu, grāmatas. Mācību materiālus, grāmatas bērniem vācu pati, tās sūtīja radi, draugi, kolēģi no Latvijas.
Trūkst pašapziņas
— Bērnu attieksme pret skolotājiem Anglijā un Latvijā atšķiras?
— Tur bērnu cieņu izjutu vairāk. Ja Anglijā bērns nepieņemami izturas pret skolotājiem vai izdara kādu pārkāpumu, to tūlīt izjūt viņa vecāki. Daudzi angļi dzīvo no pabalstiem. Tiklīdz bērns neievēro skolas noteikumus, vecāki tiek informēti, un, situāciju nerisinot, viņi zaudē pabalstus.
— Vai varat salīdzināt izglītības līmeni skolās, kurās strādājāt Latvijā, un tur, Anglijā?
— Katrā ziņā Latvijā tas ir augstāks. Izglītības programmas apjoms, kas bērniem jāzina, ir daudz lielāks nekā Anglijā. Piemēram, Anglijā bērns 1. klasē varbūt tikai atšķir burtus, bet Latvijā pirmklasnieki prot lasīt. Tur māca domāt praktiski, lietot informāciju, nevis zināt kaut ko no galvas.
— Tomēr, kā to var skaidrot, ka ar šo it kā augstāko izglītības līmeni mēs, latvieši, braucam strādāt pie citiem, un ne jau prestižākos darbus? Kāpēc tie gudrie zinātnieki, ekonomisti, mākslinieki tomēr ir no Anglijas?
— Bet paskatieties, kādu tautību ir tie gudrie zinātnieki no Anglijas? Lielbritānijā ir multikulturāla vide, ļoti daudz iebraucēju.
— Varbūt mums, latviešiem, trūkst pašapziņas?
— Ļoti trūkst. Anglija jau patiesībā nav nekāda sapņu zeme, paradīze, arī tur ir daudz mīnusu. Anglijā, piemēram, viegli iegūstamas ir vieglās narkotikas, zālīte. Daudz tādu lietu, kas Latvijā nav izplatītas.
— Kādēļ atgriezāties?
— Dzīve tā iegrozījās, ka atgriezos, un, manuprāt, viss, kas notiek, notiek uz labu. Kad Koknesē izsludināja konkursu ģimenes atbalsta dienas centra vadītāja amatam, nodomāju — pamēģināšu, varbūt izdosies.
Līgava var lidot!
— Zinu, ka jums patīk viss, kas saistīts ar deju.
— Pati dejoju kopš skolas laika, esmu piedalījusies kādos piecos Dziesmu un deju svētkos. Bebru internātpamatskolā darbojas deju kolektīvs “Mutulītis”, tas ir manis izlolots. Kopā ar “Mutulīti” aizbraucām arī uz Dziesmu svētkiem. Tā Bebru internātpamatskolas skolēniem bija pirmā reize, kad viņi piedalījās šajos svētkos. Saistībā ar dejošanu man ir neliela nostalģija pēc tiem laikiem, kad kolektīvam bija sadarbība ar Sarmīti Plūmi un viņas vadīto deju kolektīvu “Kāre”. Ar viņiem kopā mēs veidojām ļoti sirsnīgus koncertus. Arī Anglijā bērniem mācīju tautasdejas, uzšuvām stilizētus tautastērpus.
— Kas ir deja?
— Uz šo jautājumu var atbildēt ar pretjautājumu — kas ir mīlestība?
— Tātad nevar atbildēt?
— Īsti nevar. Dejā var izdzīvot veselu dzīvi — izraudāt, izsmieties, piedzimt un atdzimt. Esmu izjutusi no tā visa pa druskai. Nesen jaunais pāris man palūdza iemācīt kāzu deju. Tā ir īpaša deja. Augustā viņi to dejoja savās kāzās. Man bija prieks ar viņiem strādāt, viņi bija atvērti, bija ļoti viegli.
Radot kaut ko jaunu, reizēm ir tā, ka mani vajag piebremzēt, jo idejas brīžiem varbūt ir pat neiespējamas. Šķiet, cenšos īstenot ko nesasniedzamu, nu kaut — vai tiešām nevar izdarīt tā, ka līgava dejā lido? Var taču! Man patīk, ja cilvēki, ar kuriem kopā strādāju, saprot, ko vēlos panākt, manas idejas izrediģē, un tad nonākam pie kāda rezultāta. Tas ir darbs komandā, man patīk strādāt ar radošiem cilvēkiem.
— Vai ģimenes atbalsta dienas centrā ir radošs darbs?
— Te ir ļoti radošs darbs. Kad sūtīju pieteikumu, zināju, kādi pienākumi būs. Esmu rīkojusi daudz dažādu pasākumu, jubilejas, vadījusi kāzas. Savulaik kopā ar kādu kolēģi katru otro svētdienu braucām uz Ogri un vadījām bērnu rītus.
Attālums nav
šķērslis
— Kas ir vērtīgākais jūsu dzīvē?
— Mana fantastiskā ģimene. Tā ir ļoti liela — man ir trīs māsas, brālis, mums ir brīnišķīgi vecāki. Māsām un brālim ir otrās pusītes, bērni, un mēs visi bieži tiekamies, sanākot kopā, rīkojam dažādus pasākumus. Vienas māsas ģimene un arī viņa pati ir muzikāla. Reizēm pietiek ar to, ko saņemu no savējiem. Pietiek ar to, kurp braucam kopā, ko darām, un citiem kultūras pasākumiem neatliek daudz laika. Man ir ļoti burvīgi, radoši draugi, arī dāvanas, ko viens otram dāvinām, ir pārsteidzošas. Dāvinām viens otram skaistus mirkļus, patīkamas izjūtas, piemēram, brokastis pie jūras, vai kopā apmeklējam teātri. Man nav brīvu dienu, nedēļas nogales ir saplānotas, vienmēr kaut ko darām, svinam.
— Droši vien Anglijā nebija viegli bez ģimenes un draugiem?
— Jā, tas bija lielākais zaudējums. Taču tad arī skaidri sapratu, ka nav jau svarīgi, kur esi, mīlestībai attālums nav šķērslis. Bija arī liels ieguvums, jo Anglijā laiku varēju pilnvērtīgi pavadīt kopā ar saviem bērniem un viņus pa īstam iepazīt. Ja nebūtu bijuši tur, es nekad nebūtu uzzinājusi, ka mans dēls tā prot ticēt, tā lūgt, ka var būt tik stiprs, ka meita var būt tik patstāvīga.
Anglijā bija kāds īpašs mirklis, ko piedzīvoju pirmo reizi. Kad pirms 18. novembra no Latvijas vēstniecības saņēmām sūtījumu, kurā bija Latvijas sarkanbaltsarkanais karogs, mani pārņēma savādas sajūtas. Skumjas, smeldze, neaprakstāma svētuma izjūta, nekad iepriekš neizjusta, viss jaucās kopā — savējie, mājas, Latvijas valsts dzimšanas diena. Tāda bija ikdiena Anglijā: ej, strādā, dari, nomāc ilgas pēc mājām, savējiem un glabā sevī domu, ka tu noteikti kaut kad brauksi mājās.
— Kāds jums ir šis laiks?
— Skaists. Bērni ir lieli, patstāvīgi. Varu dzīvot Koknesē, kur ir tik gleznaina daba, man ir interesants, radošs darbs. Kad ir skumji, patīk būt dabā, pastaigāties. Ļoti patīk jūra. Asais vējš attīra, pēc pastaigas gar jūru mājās atgriezies tīrs un mierīgs, harmonijā ar sevi. Klajums, plašums, horizonts. Cenšos tvert dzīvi vienkārši, dziļi nerokoties, nemeklējot atbildes uz neatbildamiem jautājumiem. Vienkārši pieņemu, ka ir lietas, kas tā notiek. Nevajag iespringt uz to, ko nevar mainīt. ◆
