Kalniņu dzimtas koka zari stiepjas līdz pat Amerikai.
Kalniņu dzimtas koka zari stiepjas līdz pat Amerikai
Pēteris Kalniņš no Aiviekstes pagasta “Jučiem” ir cilvēks, kuru pūlī grūti nepamanīt — vienmēr aktīvs, vismaz ārēji, allaž optimistisks un sarunā nekad neiztiek bez humora. Intervijai viņš gan piekrita nelabprāt, tomēr izdevās pierunāt, jo man viņš šķiet cilvēks, par kuru ir vērts pastāstīt. Kad viesojamies Kalniņa kunga mājā, saimnieks mūs cienā ar pašgatavotajiem “Juču” čipsiem. Tie gan nav kartupeļu, bet gan žāvēti āboli, toties tikpat lieliski noder, televīziju skatoties. Tāpēc arī saruna sākas par viņa “Jučiem”.
— “Juči” ir mājas, kur piedzimu, bet dzīvojis te esmu salīdzinoši maz, jo dzīves līkloči ģimeni aizveda citur. Skolu esmu beidzis Pļaviņās, un mans klases audzinātājs bija Artūrs Grīvnieks. Vēlāk ar sievu 23 gadus dzīvojām un strādājām Limbažos, un 1993. gadā es no jauna atgriezos dzimtajā pusē. Toreiz atguvām šo īpašumu un vajadzēja izlemt, kurš tad te nāks dzīvot, vai arī viss jāatdod valstij. Vecākais brālis un jaunākā māsa to nevēlējās darīt, arī ārzemju radi uz to raudzījās skeptiski, un tā loze trāpījās mums.
— Vai tas bija grūts lēmums — pārcelties no Limbažiem uz laukiem?
— Citas izejas nebija. Man jau lauksaimniecība nebija sveša, bet sievai gan ar to visu bija mazāka saistība. Kad Limbažos strādājām arodskolā, tai bija palīgsaimniecība ar 70 hektāriem zemes. Visu ko vajadzēja darīt, un man tas arī interesēja.
Guļamistaba ar vannu vidū
— Kādi jūs sagaidīja “Juči”?
— Māja te nebija tukša, bet sadalīta četrām ģimenēm. Piemēram, šajā istabā, kur pašlaik sēžam, bija vistu novietne ar visām laktām. Vēl vienu istabu vispār neizmantoja, jo kaimiņi teica, ka tajā nedarbojas krāsns. Izrādījās, ka iepriekšējais īrnieks, lai ieriebtu citam, krāsni sabojāja. Iedomājieties, viņam nebija slinkums noņemt tai divas virsējās ķieģeļu kārtas, pielikt “mutei” priekšā skārdu un aizmūrēt visu atpakaļ! Vēlāk domāju, ka man tā jānojauc, bet, lūk, ko atklāju. Sākumā visi mēģinājām saspiesties, bet drīz vien šķīrāmies bez naida, jo cilvēki saprata, ka esam atgriezušies uz palikšanu. Māja patiesi bija drausmīga. Istabā, kurā gulējām, pa vidu bija nolikta vannīte, jo no griestiem tecēja ūdens. Arī apkārtne bija šausmīga nolaista.
— Sākāt aktīvi zemniekot?
— Kā tad! Kad atguvām māju, lielāko daļu zemes te apsaimniekoja kāds Breša zemnieks. Tobrīd pagasta padomei vajadzēja mums ierādīt zemi citā vietā, bet tas nebija izdevīgi. Tad likumu mainīja, un mēs varējām tikt pie savas zemes, bet mēs vienojāmies par robežām. Vispār mums vienmēr laimējies satikt labus cilvēkus. Kad uz šejieni atnācām, mājiņā lejpus pie dīķa dzīvoja divi vecīši, un viņi mūs konsultēja visos lauku darbos. Nekā liela jau mums te nav, vien piemājas saimniecība — ap 50 hektāru zemes, no kuras puse ir lauksaimniecībai. Turam dažas gotiņas, bet tas viss ir tā — lai nebūtu garlaicīgi, jo kaut kas ir jādara. Ja kūtī ir lopiņš, tas cilvēku disciplinē. Lai vai kas — pie viņa regulāri jāpieiet. Ir mums arī bites, bet liels speciālists šajā jomā neesmu. Es vairāk ļauju bitītēm pašām darboties — pavasarī stropos iztaisu revīziju, salieku iekšā visu nepieciešamo un vēlāk “izslaucu”. Tomēr medus pietiek pašiem un draugiem. Tagad gan lauksaimnieki nevarētu izdzīvot, ja nebūtu Eiropas Savienības maksājumu.
Fizkultūru nomaina pret celtniecību
— Kas esat pēc izglītības?
— Fiziskās audzināšanas skolotājs. Strādājot celtnieku arodskolā Limbažos, pabeidzu Ļeņingradas fiziskās kultūras un sporta tehnikumu. Vēl tāds pats tehnikums bija arī Doņeckā. Vairāk kā 20 gadu nostrādāju divās Limbažu arodskolās un pēdējos gadus biju arodapmācības meistars. Mana aizraušanās bija stadionu celtniecība, un abās šajās skolās tos arī izveidoju. Lai varētu to darīt, no fiziskās audzināšanas skolotāja kļuvu par meistaru. Ieguvu arī apdares darbu strādnieka 5. kategoriju.
— Vai, pārceļoties uz dzimto pusi, līdzšinējā celtnieka pieredze noderēja?
— Kad 1993. gadā Pļaviņās sadalīja skolu, mani pierunāja strādāt par mājturības skolotāju Pļaviņu vidusskolā ar krievu mācību valodu. Tas bija grūts laiks, jo skolai nebija tikpat kā nekādas materiālās bāzes. Tā kā tolaik mācību programmas izvēle bija diezgan brīva, ar puišiem izveidojām apdares darbu mācību klasi. Apguvām daudz ko. Tagad dzirdu, ka skolēns pat tāfeli nedrīkstēs noslaucīt, bet mēs tajā laikā ar zēniem paši skolu izremontējām. Tagad var nopirkt visu, bet mēs speciālās masas paši gatavojām. Tā bija liela māksla — sagatavot grīdas krāsu, lai tā nesmērētos un labi turētos. Varbūt remonts nebija prefekts, bet tomēr labi. Šobrīd vairāki no maniem skolēniem strādā celtniecībā un atzīst, ka šī pieredze noderējusi.
— Tomēr šķiet, ka jūsu lielākā aizraušanās ir sports.
— No jaunības laikiem man tuvs ir volejbols, ko arī mācīju Pļaviņu vidusskolas zēniem. Sešus gadus mēs visas rajona skolas “bāzām maisā”. Tagad vidusskolā ir desmit zēnu… Pēdējā laikā arvien grūtāk bērnus piesaistīt sportošanai. Jaunībā mēs, lai varētu trenēties, noņēmām ratiem riteņus un no tiem saķīlējām svarcelšanas stieni, bet tagad puikas nevar izkustināt no istabas. Pilsētā abās skolās ir sporta zāles, bet apbrīnojami — vakaros nevienā neredz degam gaismu.
Darbs kā vaļasprieks
— Jums ir vēl viens “amats” — pļaušanas sacensību, kas ik gadu notiek Aiviekstes pagastā, galvenais tiesnesis.
— Jā, tur startē kārtīgi zēni. Mani palūdza, un jau kuro gadu es to daru. Viss, ko daru pēc aiziešanas pensijā, man ir vaļasprieks.
— Pašu ar izkapti rokās gan jūs neesmu redzējusi.
— Tik traki nav, pļaut es protu. Izkaptij kātu arī ielikt varu, bet sacensībās tomēr nevēlos piedalīties. Tas nav mans “lauciņš”, katram jādara savs darbs.
— Teicāt, ka esat izveidojis savas dzimtas koku. Kā sākāt to veidot?
— Tas bija vienreizēji! Sākām to darīt kopā ar mazdēlu. Pie katra aizbraucām personīgi, un 2006. gadā Stukmaņu muižā bija pirmais mūsu dzimtas salidojums. Ieradās ap 70 cilvēku. Domāju, ka šādu pasākumu rīkosim atkal.
— Vai nav tā, ka visi Kalniņi ir radi?
— Gluži tā nav, bet liela daļa gan. Tepat Pļaviņās ir cilvēki, kurus pazinu, bet nezināju, ka esam radinieki. Šajā saietā dažus satiku pirmo reizi. Pagaidām esmu apzinājis visus radus pa tēva līniju, bet, ja vēl izpētītu mātes dzimtu, tad vairāk kā 300 radu būtu. Esam izkaisīti pa visu pasauli, līdz pat Amerikai.
***
Vēlāk sarunā iesaistās arī Kalniņa kunga meita Dace. Viņa stāsta, ka tēvs sācis apgūt jaunākās tehnoloģijas un pat pabeidzis datorkursus. Kādi panākumi? Nu, datoru ieslēgt un izslēgt protot. Pēteris Kalniņš smej, ka dubultklikšķis ar peles taustiņu gan viņam iznāk ļoti labi. Dace teic, ka vēl viena tēva aizraušanās bijusi fotografēšana. Bērnībā viņai bilžu gatavošana šķitis aizraujošs process. Tagad par to liecina daudzie uzņēmumi ģimenes albumā.
***
Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Pēteris Kalniņš.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1939. gada 29. decembris, Aiviekstes pagasta “Juči”.
Dzīvesvieta:Aiviekstes pagasta “Juči”.
IZGLĪTĪBA:vidējā speciālā, Ļeņingradas fiziskās kultūras un sporta tehnikums.
NODARBOŠANĀS: aktīvs pensionārs, zemnieks un volejbola entuziasts.
ĢIMENE: sieva Ieva, meita Dace, dēls Māris, mazbērni: Krists, Anna un Laura.
VAĻASPRIEKS: viss, ko dara.
HOROSKOPA ZĪME: Mežāzis.
***
Citi par pēteri kalniņu
Gaida Cielava, Pētera Kalniņa kolēģe Pļaviņu vidusskolā
— Vienā teikumā Pēteri varu raksturot kā cilvēku, kura dzīves pamats ir darbs un mīlestība. Kā par kolēģi, ar kuru kopā strādājām, varu teikt tikai labāko — vienmēr perfekts darbā, mērķtiecīgs, labi saprotas ar skolēniem un mūždien pilns optimisma, ko dod arī citiem. Staņislavs
Butāns, kaimiņš
— Optimistisks, smaidīgs un joprojām jauneklīgs, kā jau sportists. Kā kaimiņiem mums ir vislabākās attiecības, jo nav par ko strīdēties. Esam diezgan patstāvīgi, bet, ja nepieciešams, palīdzam viens otram.
