Pēteris Cielavs sevi dēvē gan par rīdzinieku, gan pļaviņieti. Rīgā aizrit lielākoties steidzīgā ikdienas dzīve, bet Pļaviņas viņam ir kā dvēseles piepildījums, jo pilsēta cieši saistīta ar viņa senčiem.
Pēteris Cielavs sevi dēvē gan par rīdzinieku, gan pļaviņieti. Rīgā aizrit lielākoties steidzīgā ikdienas dzīve, bet Pļaviņas viņam ir kā dvēseles piepildījums, jo pilsēta cieši saistīta ar viņa senčiem. Pēteris Cielavs ir atgriezies sava vectēva celtajā mājā pie Daugavas. Šī vieta kļuvusi mīļa arī viņa ģimenei un tuvākajiem cilvēkiem. Par vienu no svarīgākajiem uzdevumiem Cielava kungs uzskata savas dzimtas vēstures izzināšanu. Un, veicot šo darbu, viņš ne reizi vien pārliecinājies, cik pasaule tomēr ir maza!
— Kur ir jūsu dzimtas saknes?
— Pļaviņās savulaik bija divi diži tirgotāji — Gustavs Apeltofts un Indriķis Rumpe. Tur, kur tagad ir mēbeļu un būvmateriālu veikals, reiz bija Rumpes bode, bet iepretī dzelzceļa stacijai aiz sliedēm mūra ēkās bija Rumpes spīķeris, kur tirgotājs glabāja preci. Indriķa māsa — mana vecvecmāte Ieva Rumpe — apprecējās ar Tomu Cielavu no Kalsnavas pagasta “Alužēniem”, kurš gan mira pirms mans vectēvs nāca pasaulē.
— Kad celta jūsu ģimenes māja Daugavas ielas malā?
— Ēka būvēta 1905. gadā kā vienas ģimenes dzīvojamā māja. Vectēvs bija koktirgotājs un 30. gadu vidū kļuva par kokzāģētavas īpašnieku Katrīndambī Rīgā, kas bija uzcelta uz slavenās tēlnieces Veras Muhinas tēva zemes. Vectēvs galvenokārt dzīvoja Rīgā, bet uz Pļaviņām atbrauca brīvdienās. Šajā mājā lielākoties saimniekoja vecāmāte. Pēc tautības viņa bija vāciete no Pērnavas Igaunijā, un abas tēva māsas savulaik mācījās vācu ģimnāzijā, tā kā ģimenē runāja abās valodās. Drīz vien bērni — mans tēvs un abas viņa māsas — devās savās gaitās, tāpēc mājā ņēma īrniekus. Laimīgas sakritības dēļ viena no ilggadējām īrniecēm bija skolotāja Auguste Federe, kura tolaik vēl bija Priedītes jaunkundze. Vēlāk no viņas es daudz uzzināja par savu dzimtu.
— Šo māju ar tornīti galā pļaviņieši dēvē arī par baznīcas māju. Kāpēc tā?
— Pļaviņās bija divi Pēteri Cielavi. Ūļumuižas saimnieku, kuram piederēja kaļķu ceplis un akmens spīķeris, kas vēl tagad redzams karjera rajonā blakus veikalam “Rīga”, sauca par Akmens Cielavu. Mans vectēvs bija Baznīcas Cielavs, jo pildīja Pļaviņu Svētā Pētera evaņģēliski luteriskās baznīcas draudzes priekšnieka pienākumus. Tolaik draudzei nebija sava nama, visi pasākumi notika pie vecvecākiem, un viņu māju cilvēki arī sāka dēvēt par Baznīcas māju. Draudzes locekļi sanāca kopā arī pie otras baznīcas “dvēseles” Matildes Lapiņas — toreizējās dāmu komitejas priekšnieces.
Bēgt tomēr vajadzēja
— Kā vēlāk veidojās jūsu ģimenes cilvēku likteņi?
— Vectēvs Rīgā saslima un 1942. gadā nomira. Viņš apglabāts Pļaviņu Bārukalna kapsētā. Kad vācieši 1944. gada jūlijā atkāpās no Latvijas, iedzīvotājus dzina ārā no mājām, lai visur būtu tukšs, kad krievi ienāks. Vecāmāte ar savu ģimeni trīs dienas nodzīvoja vilciena vagonā, gaidot, kad viņus evakuēs. Manai māsīcai Mārai Vītoliņai tolaik bija 12 gadu. Reiz vecāmāte teica, lai viņa aiziet uz mājām pēc kaut kādām lietām. Kad viņa tur nokļuva, redzēja, ka visi skapji un kumodes ir jau izvandītas, bet pa grīdu mētājās izbirušas fotogrāfijas. Viņa tās salasīja, un tāpēc mums saglabājies daudz fotogrāfiju. Vispirms viņi nokļuva Rīgā, bet
1944. gada septembrī vecāmāte un abas tēva māsas ar ģimenēm izceļoja vispirms uz Vāciju, bet tad uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Tēvs vēl viņiem visiem palīdzēja nokļūt uz kuģa.
— Kāpēc viņš neaizbrauca?
— Tēvs negribēja. Tomēr drīz vien viņu Rīgā uz ielas aizturēja žandarmi, jo bija rīkojums visus vīriešus sūtīt uz Vāciju. Viņus turēja Prezidenta pils pagalmā. Tēvam gan izdevās paziņot kādai radiniecei par savu apmešanās vietu, viņa sameklēja manu māti, un abas viņu satika. Tēvs kopā ar citiem jau bija uz kuģa, bet ar viltu viņš tomēr tika vaļā no aizvešanas. Pēc tam gan nedēļu negāja ārā no dzīvokļa un saprata, ka būs gan jābrauc prom, ja nē — aizvedīs ar varu. Viņš nolēma doties uz Ventspili, bet mašīna pa ceļam bieži lūza, un tālāk par Talsiem braucēji netika. Tā mani vecāki palika Kurzemē un uz Pļaviņu pusi pat neskatījās. Talsos piedzimu es un brālis, un tur Cielavi nodzīvoja līdz 1993. gadam.
Liktenis kā seriālā
— Vai tagad Pļaviņās ir saglabājies Cielavu dzimtas atzars?
— Tikpat kā nav. Tēva māsu ģimenes ir Amerikā. Pa vecvecmātes līniju varētu būt kāds rads. Pļaviņās un apkārtnē ir vairāki cilvēki ar uzvārdu Cielavs. Es vēl neesmu līdz galam noskaidrojis mūsu radniecību, bet turpinu to darīt. Mans tēvs neko daudz nezināja stāstīt, jo neinteresējās par to. Nebija arī tādu, kuri zinātu par mūsu dzimtu. Es vācu kopā drumstaliņas, jo mani tas joprojām interesē. Tēva klusēšanu var saprast, jo Cielavi bija turīgi ļaudis, un viņš baidījās no represijām. Tomēr pamazām es veidoju savas dzimtas koku, un izrādās, ka mans vecākais dēls apprecēja savu radinieci.
— Kā tad tas gadījās? Gluži kā seriālā!
— Pirms kāzām jaunie devās pie vedeklas vectēva uz Daugavpili. Viņš stāstījis, ka jaunībā viņam Pļaviņās bijis draugs Pauls Cielavs, kurš dzīvojis koka mājā ar tornīti. Un vispār abi bijuši radinieki, jo viņa māte bijusi Anna Cielava. Atgriezies dēls uzreiz man jautāja, kā tur īsti bijis ar tiem Cielaviem? Es tik pabrīnījos par tādu interesi, jo līdz tam jaunie to visu uztvēra pa ausu galam. Izrādījās — vedeklas Ivetas vectēvs Nikolajs Ziediņš ir mans trešās pakāpes brālēns.
Atrod tikai pēc gadiem
— Kādas jums ir atmiņas par viesošanās reizēm Pļaviņās?
— Tēva darbavietā dažreiz rīkoja ekskursijas uz Vidzemi, kurās arī mēs piedalījāmies. Esmu redzējis Kokneses pili vēl kalna galā, Staburaga klinti. Pļaviņas es mazāk atceros, un arī savai mājai mēs netuvojāmies. Mans mērķis bija atrast vectēva kapu. Vienā no šādiem braucieniem 1956. vai 1957. gadā mēs ar tēvu devāmies uz Pļaviņu Bārukalna kapiem. Staigājām, bet neko neatradām, jo tēvs jau bija aizmirsis īsto vietu. Es dusmojos, jo domāju, ka viņš negrib man to rādīt. Tā es tur skrēju pa kapiem un pēkšņi kalna galā ieraudzīju krustu ar uzrakstu — Pēteris Cielavs. Tas tomēr bija Ūļumuižas saimnieks. Arī šī dzimta esot izputināta.
— Kā tomēr atradāt vectēva kapavietu?
— Talsos bija mācītājs Jānis Matulis, kurš vēlāk kļuva par Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskapu. 1979. gadā viņš mani aicināja kļūt par draudzes priekšnieku Rīgas vecajā Svētās Ģertrūdes baznīcā. Šo pienākumu pildīju 16 gadu. Vēlāk sāku strādāt luterāņu baznīcas konsistorijā. Tur sastapu Pļaviņu mācītāju Kārli Zviedri. Pasaule ir tik maza! Es jautāju, vai viņš zina, kur apglabāts mans vectēvs. Mācītājs atbildēja — protams, jo draudze kopj šo kapu. Nākamajos kapusvētkos es biju Pļaviņās, un Hermīne Pudāne man to parādīja. Tas bija 1982. gadā. Vēlāk es tēvam varēju parādīt vectēva kapu.
Palīdz atjaunot Brīvības pieminekli
— Kurp jūs dzīve aizveda no Kurzemes?
— Pēc Talsu vidusskolas beigšanas gribēju “iekarot” augstas skolas un kļūt par arhitektu. Tas man gan neizdevās, un tā arī paliku ar vidusskolas izglītību. Dabūju darbu Rīgas tirdzniecības iekārtu fabrikā Ganību dambī. Likteņa sakritība — izrādījās, ka mans vectēvs reiz bija direktors šajā uzņēmumā, kuru gan tolaik sauca savādāk. Vēlāk Rīgas dzelzceļa darbnīcās strādāju līdz 1982. gadam, kur gatavojām galvenokārt kantora mēbeles. Tas bija vienveidīgs darbs, un par galdniekmeistaru nekļuvu. Toties tagad esmu piekasīgs klients, jo zinu, ko gribu un ko galdnieks var izdarīt. Pēc tam — darbs luterāņu baznīcas konsistorijā, bet vēlāk kļuvu par Rīgas pašvaldības bezpeļņas uzņēmuma “Brīvības pieminekļa un Rīgas Brāļu kapu pārvalde” darbinieku. Piedalījos arī Brīvības pieminekļa atjaunošanas fonda dibināšanā, kas tagad jau ir likvidācijas procesā.
— Kādu ieraudzījāt savas dzimtas māju?
— Pēc kara tur bija gan skola, gan vēlāk arī mēbeļu salons, kurpnieku darbnīca un vilnas apmaiņas punkts, kā arī ierīkoti dzīvokļi. Māja nebija daudz pārbūvēta vai izpostīta, un to mēs atguvām bez grūtībām. Sākumā gan mums negribēja atdot parka daļu pie mājas, kur vecaimātei savulaik bija kartupeļu lauks, bet padomju laikā arī vieta, kur zemes dzīlēs meklēja naftu vai pat urānu. Tagad gar manu īpašumu Raiņa un Daugavas ielu savieno Cielavu iela, kura tikai pirms dažiem gadiem ieguva savu nosaukumu. Pašvaldība kārtoja zemes kadastrālās lietas, un izrādījās, ka šai ielai nav nosaukuma. Kāds ierosināja to dēvēt par Cielavu ielu. Es pat nezinu, kam par šo ideju esmu konjaku parādā!
— Vai bieži esat Pļaviņās?
— Galvenokārt brīvdienās un vasarās. Pamazām turpinām sakopt ēku un apkārtni. Lai visu izdarītu, nepieciešami lieli līdzekļi, tā ka viss notiek palēnām. Pēdējos divarpus mūža gadus tēvs nodzīvoja savās mājās, bet kopumā no saviem 85 mūža gadiem viņš te mitis maz. Es un mana ģimene te jūtamies labi.
Pastmarkai jābūt!
— Jums gan vārda, gan dzimšanas diena ir zīmīgos datumos.
— Jau piekto vai sesto gadu Pļaviņās plašāk svinu Pēterdienu, jo man vectēvs bija Pēteris, un pavisam nesen man piedzima mazdēls, kuru nosauca par Pēteri Paulu. Tā ka svinības notiek ar lielu troksni! Man arī patīk, ka manā dzimšanas dienā, 24. jūnijā, visa Latvijā līksmo!
— Jūs daudz palīdzējāt, lai sagatavotu Pļaviņu 80 gadu jubilejas svinības. Esat arī idejas autors pastmarkas izdošanai saistībā ar šo notikumu. Kas jūs pamudināja to darīt?
— “Vainojama” laikam ir mana aizraušanās ar filatēliju. Mani nelika mierā doma, ka Pļaviņām vajag savu pastmarku, un pilsētas jubileja tam bija piemērotākais brīdis. Uzzināju, ka pilsētā izveidota svētku rīcības komiteja, un es šo ideju tai ierosināju. Mani atbalstīja, un es sāku rīkoties. Divas reizes Valsts akciju sabiedrība “Latvijas pasts” mums atteica, bet es tomēr nelikos mierā, un mēs nolēmām, ka varam to izdarīt uzņēmuma piedāvātajā projektā “Mana pastmarka”. Esmu ļoti priecīgs, ka pastmarka ir izdota un šodien notiek arī korespondences zīmogošana ar speciālu Pļaviņu jubilejas piemiņas zīmogu. Turklāt gandarījums ir arī par to, ka pastmarkā attēlota Pļaviņu evaņģēliski luteriskā baznīca, kur mans vectēvs bija draudzes priekšnieks.
— Cik nozīmīga filatēlistiem un citiem interesentiem ir šāda pastmarka?
— Tas ir jaunums, ko katrs vēlas iegūt. Domāju, ka tas ir nozīmīgi visiem pļaviņiešiem, jo tā ir pilsētas vēsture. Turklāt es aizraujos ne tikai ar filatēliju vien, bet kolekcionēju arī dažādas vēsturiskas lietas. Ja atrodu senas lietas, kam ir saistība ar Pļaviņām vai tuvīno apkārtni, garām nelaižu. Daudzas šādas vēstures liecības atrastas nejauši, un es tās novērtēju.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Pēteris Cielavs.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1946. gada 24. jūnijs, Talsi.
IZGLĪTĪBA: vidējā.
DZĪVESVIETA: Rīga un Pļaviņas.
NODARBOŠANĀS: privātais bizness — senču īpašumu apsaimniekošana.
ĢIMENE: sieva Silvija, bērni — Pauls, Kārlis un Ērika, mazbērni — Emīlija Ērika, Melānija Līva, Rasma Ģertrūde, Silvija Līna un Pēteris Pauls.
VAĻASPRIEKS: kolekcionēšana.
HOROSKOPA ZĪME: Vēzis.
