Grūti iedomāties, ko kurmenietis Dainis Kozlovskis neprot. Logu, durvis izgatavos, torti izceps, klavieres, ģitāru uzspēlēs, ja ko jābūvē — uzbūvēs. Pēc pēdējās izglītības guļbūvju speciālists, pēc iepriekšpēdējās — skolotājs.
Daini Kozlovski satieku dienā, kas ir mājturības skolotāja pēdējā darbdiena Kokneses internātpamatskolā — attīstības centrā. Viņš ir nostrādājis tieši sešas dienas, un tāds laika sprīdis bijis gana ilgs, lai saprastu, ka šī tomēr nav viņam piemērota vieta.
Iegulda bērnos
— Kāpēc izlēmāt tik ātri aiziet?
— Redzu, ka nevaru neko mainīt. Un vēl man ir tāds princips: tā kā man ir pietiekami daudz gadu, gribas kādam uzkrātās zināšanas un prasmes atstāt. Te to būtu grūti piepildīt. Pārsteidzos ar šo darbu, biju jau izlēmis, ka pedagoģijā vairs nestrādāšu. Turklāt nesen beidzu biznesa vadības kursus, jāsāk beidzot pašam kaut ko darīt.
— Teicāt, ka jums ir ilgs darbastāžs. Tikai skolā?
— Vispār esmu jau 42 gadus nostrādājis, pensiju būtu vajadzējis saņemt 57 gadu vecumā, bet, mainot likumu, laiku kaitīgā darbā, ko esmu strādājis, jau vairs dubulti neieskaita stāžā. Par galdnieku nostrādāju 13 gadu, četrus gadus biju elektriķis, esmu strādājis mežā par kokgāzēju, meliorācijā un, protams, skolā. Esmu daudz strādājis, vienmēr meklēju un arī atradu iespēju papildus nopelnīt. Kāds devās atvaļinājumā — es aizvietoju, nu kaut vai cūkas kopu — vajadzēja naudu.
— Un kur ieguldījāt nopelnīto?
— Ieguldījām bērnos. Mums viņi ir trīs, nu jau visi lieli, izstudējuši un savā dzīvē. Vecākais dēls Guntars ir Rīgā, jaunākais Artis dzīvo Dānijā, bet meita Aiga — Anglijā.
Ar dziesmu izbrauc un atgriežas
— Vai esat īstens kurmenietis?
— Riktīgs. Dzimis Valles slimnīcā, pusotru gadu nomācījos Vasku skolā. Kurmene ir nevienam nevajadzīga vieta — to es zinu. Kādreiz Kurmene bija pie Jaunjelgavas rajona, pēc tam mūs pievienoja Bauskas rajonam, vēlāk — Stučkas, Aizkraukles rajonam, un tagad esam Vecumnieku novadā. Laikam esam ģeogrāfiski neizdevīgā vietā. Bet pie mums taču ir skaisti! Pēterbaznīca, milzīgie koki, Mēmele…
— Skolas tur gan vairs nav…
— Jā, tas ir ļoti, ļoti skumji. Ap divdesmit gadu nostrādāju Kurmenes pamatskolā, no mājas līdz darbam bija pārsimt metru. Ar kolēģiem man vienmēr ir veicies, arī Kurmenes skolā mums bija ļoti labs kolektīvs, aktīvs — krustu šķērsu izbraukājām visu Latviju. Divas ģitāras līdzi, man un kolēģei Sandrai. Vienmēr ar dziesmu izbraucām un ar dziesmu atgriezāmies, pat ja bija jau visdziļākā nakts. Skaists laiks.
Nazis vienmēr kabatā
— Kad sākāt darboties ar koku?
— Kopš piecu gadu vecuma, kad tēvs man uzdāvināja nazi, tas man vienmēr bijis kabatā un likts lietā visvisādiem darinājumiem — kaut ko izgriezt, izgrebt, svilpes, stabules izgatavot. Viss kaut kas tapis no koka, arī dažādi pinumi.
— Vai tas ir jūsu vienīgais vaļasprieks?
— Makšķerēšana patīk, ūdeņi. Kā sākām dzīvot “Palejās”, tā es pa upesmalu vien. Atceros, bija mājās kaut kāda svinēšana, atbrauca tēvocis ciemos, šim krekla apkaklē āķis, ātri sameistaroja man makšķeri, pieķēru pilnu bļodu karūsām, daļu cepa, daļu, lūpu sakodis, laidu atpakaļ. Lika, bet kā negribējās laist! Lielākais loms man bija, kad mācījos
7. klasē. Ar Klauģu Arnoldiņu abi toreiz laivā Mēmelē makšķerējām, izvilku 7,8 kilogramus smagu līdaku, un, lai gan visu mūžu esmu makšķerējis, lielāku nav gadījies noķert. Laiva arī man ir, pats taisīju, ribas ātri bija gatavas, bet dibena dēļus nebiju pareizi sarēķinājis. Ievilkās pusgadu. Dulls esmu, peldēties patīk, pavasarī sāku, tiklīdz iziet ledus, beidzu vēlu rudenī, tik ilgi, kamēr ledu var ar kāju izdauzīt, āliņģi necērtu. Kādreiz, kad vēl galdniecībā strādāju, kurmenieši laida uz Mēmeli skatīties, kuri tad pirmie ies peldēties. Nu tad mēs ar Dīču Māri līdām ūdenī.
— Pēc peldes aukstā ūdenī ejat pirtī?
— Pirts vēl nav, bet celšu. Tā man ir projektā. Piecus gadus meklēju, kur Latvijā izmācīties par guļbūvju speciālistu. Taisni biju bez darba, un “darba biržā” piedāvāja iespēju mācīties Ērgļos. Tur jau grupa bija nokomplektēta, “izplēsos”, tomēr pieņēma.
Vienā solā ar sievu
— Kur jūs esat studējis?
— Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstkolas Jēkabpils filiālē. Kad vēl strādāju Kurmenes skolā un Kalniņu Jānis tur bija direktors, viņš man teica: pēdējais gads, kad tu pie manis strādā. Toreiz skolotājiem pieprasīja augstāko izglītību, bet man bija vidējā speciālā. Aizeju mājās, paņemu “Staburagu”, ieraugu pēdējā lapā sludinājumu, ka RPIVA papildus uzņem audzēkņus. Es savam graustam pa pederi un uz Jēkabpili prom. Kārtoju “papīrus”, administratore skatās uz manu kundzi, kura atbrauca līdzi, un prasa: un viņa nevēlas mācīties? Dosim 50% atlaidi! Kāpēc gan ne? Tā mēs abi studējām. Mana kundze Valles vidusskolā māca veselības mācību un psiholoģiju. Bet diploms bija dāvana manā piecdesmit gadu jubilejā. Izglītības dokumentu saņēmu 17. jūlijā, un nākamajā dienā man apritēja 50 gadu.
— Teicāt, ka pirmā speciālā izglītība bija celtniecībā. Kāpēc izvēlējāties šādu profesiju?
— Tur āķis apakšā. Dienēju Čehoslovākijā. Kad 1974. gadā atgriezos, izveidoju ģimeni, un tad, pēc vairākiem gadiem, sāka mani atkal “raut” dienestā — vienreiz, otrreiz, trešoreiz. Mēs Kurmenē bijām divi tanka komandieri. Es — galdnieks, viņš — kombainieris. Mani kā galdnieku raustīja šurpu turpu, bet viņu, tā kā tie iesaukumi bija rudenī, ražas laikā, neaiztika. Uzzināju, ka neņem, ja studē Rīgas celtniecības vidusskolā, iestājos, tad lika mierā.
— Interesanti, kādas ir izjūtas, braucot tankā?
— Tanks sasniedz ap 80 kilometru stundā, nekrata tik ļoti kā automašīnā. Nebija jau mums moderni tie tanki, kur var izšaut, tikai spaidot podziņas. Reiz pat atteicos šaut — bija jāsargā pirksti, apdauzīšu, bet es — muzikants, man vajag spēlēt.
Simts kāzu strīpiņu
— Kādus instrumentus spēlējat?
— Pamatā spēlēju ritma ģitāru, basģitāru. Tas gēnos, tēvs bija muzikants, pūtējs. Brālis akordeonu spēlēja pamatskolas laikā, es jau arī tur kaut ko pīkstināju. Kad mācījos 4. klasē Skaistkalnē, atceros, man no Biržiem atveda čigānu ģitāru. Es to taisīju modernu, pārzāģēju uz pusēm, lai ir plānāka. Ja zinātu, kāda būs skaņa pēc tam, nemūžam nebūtu zāģējis! Bija liela, plata ģitāra, un kāda skaņa! Re, man pat, par to runājot, spalva gaisā! Bet pārgriezu, uztaisīju no tās elektrisko. Mums Skaistkalnes skolā bija ļoti uzņēmīgs fizikas skolotājs, viņa vadībā arī taisījām.
— Viens vai grupā muzicējāt?
— Kā 1974. gadā atgriezos no dienesta, tā abi ar brāli Haraldu izveidojām grupu, māsas arī pie mums dziedāja. Vispār mums ir kupla ģimene — četras māsas un mēs, divi brāļi. Braukājām pa ballēm, Vallē spēlējām izlaidumos, Ērberģē, Pilskalnē, Zalvē, visa tā mala bija mūsu. Kāzās spēlējām. Brālis ievilka čemodānā strīpiņu pēc katrām nospēlētām kāzām, kopā iznāca simts. Čemodāns mājās mētājas, tā ir relikvija, nevar mest prom.
— Un kā tagad ar spēlēšanu?
— Mājās klavieres “dauzu”. Klausos radio, iepatīkas kāda melodija, uzspēlēju. Vispār mans repertuārs ir vecie gabali — Ilmārs Dzenis, brāļi Laivinieki.
Čalis ar javu
— Vai ar kundzi jūs kopā saveda mūzika?
— Kā to ņem… Ieraudzīju viņu kaimiņos kāzās. Par laimi, viņa nebija līgava, tolaik vēl mācījās medicīnas skolā Rīgā. Ieraudzīju viņu, un viss — klikšķis! Smadzeņu jau tādos gadījumos vairs nav. Atgriezos no dienesta un skatos — tā pati meitene staigā pa Kurmeni! Bet es — čalis ar javu, tā solīdi piebraucu! Redz, kad cits atnāca no armijas, viņam bija plika pakaļa un bāli vaigi, bet aiz robežas dienošajiem labi maksāja, tāpēc javu varēju nopirkt. Beigās mēs neapprecējāmies. Redz, ir tā, ka visu vajag riktīgi pārbaudīt.
— Vai tad nav riktīgi?
— Ir, ir! Mūzika mums kopīga — Maldas ģimene arī ir ļoti muzikāla, un kundze spēlē akordeonu un joniku, klavieres.
— Esat amatnieks, mūziķis, makšķernieks. Vai ir vēl kas, ko labprāt darāt?
— Ēst gatavot protu, ja vajag, arī torti izcepšu, esmu cepis. Saldumu pagali uztaisu, lai sievai pārsteigums.
— Darbu skolā atstājat, ko plānojat darīt tālāk?
— Esmu amatnieks un gribas kaut ko iesākt laukos. Viena problēma gan ir — ja vajag palīga, tad laukos tādu atrast grūti. Kā nopelna alus kārbai, tā vairs strādnieku neredzēsi. Bet skaidrs, ja rokas ir vietā, tad bez darba cilvēks nepaliek. Domāju, ka darbs būs arī tagad. Esmu būvējis šķūņus, saimniecības ēkas, kaimiņam kūti uzmūrēju, jumtu gan viņš pats. Arī zārkus esmu taisījis, kad savulaik strādāju Kurmenes galdniecībā.
Latvija ir kas cits
— Šis Latvijā ir svētku laiks — Lāčplēša diena, 18. novembris. Kā to izjūtat?
— Esmu patriots. Barikāžu laikā biju Rīgā, pie televīzijas torņa. Mēs no Kurmenes jau nebraucām ar nazīšiem kabatās, bijām gatavi uz visu, arī ja būtu bijis briesmīgākais scenārijs.
— Vai šajā laikā patrotisms nav mazinājies?
— Vai tad dullums cilvēkam pazūd?
— Dullums varbūt ne, bet patriotisms gan noteiktos apstākļos var būt gaistošs.
— Es kaut ko te varu mainīt? Tikai sevi uzkurināšanu. Eh, jau sen saku: ja īstenotu manu projektu, tad mēs visi labi dzīvotu. Tiem, kuri brauc pie manis balsis vākt, pirmais, ko šiem prasu: vai negribat padzīvot manā vietā, par manu algu kādus trīs četrus mēnešus? Tracina neatbilstošā samaksa par skolotāja darbu. Redz, lai skolotājs nopelnītu normālu algu, ir jālien no ādas ārā. Patriotismu tas varbūt mazliet grauj, bet es cilvēkus valdībā neasociēju ar Latviju. Latvija ir kas cits. ◆
