Pļaviņieti Mārtiņu Siliņu daudzi pazīst kā tiesu medicīnas ekspertu. Literatūras cienītājiem viņš ir arī Elmārs Apse — dzejnieks. Jubilejā viņš saņēma neparastu dāvanu — pats savu grāmatu.
Pļaviņieti Mārtiņu Siliņu daudzi pazīst kā tiesu medicīnas ekspertu. Literatūras cienītājiem viņš ir arī Elmārs Apse — dzejnieks. Jubilejā viņš saņēma neparastu dāvanu — pats savu grāmatu.
Mūsu šībrīža sarunai par viņa literāro darbību ir īpašs iemesls, jo izdota Elmāra Apses dzejoļu grāmata “Galodiņa”.
Siliņa vietā Peters
Mārtiņš Siliņš atzīst, ka pirmie viņa dzejoļi tapuši skolā un bijuši kā jau daudziem jauniem dzejdariem — par ziediem un putniņiem. Nopietnāka šī aizraušanās kļuvusi, Rīgā studējot medicīnu. Dzejnieks publicējies gandrīz visos tā laika preses izdevumos, arī toreizējā Stučkas rajona laikrakstā “Komunisma Uzvara” (vēlāk “Staburags”). Daži viņa dzejoļi atdzejoti lietuviski, un puse Latvijas izbraukāta, tiekoties ar lasītājiem.
— Rīgas periods bija īpašs, jo satikos ar māksliniekiem un literātiem. Tas manu ģimeni bagātina vēl joprojām, jo draudzība ar daudziem interesantiem cilvēkiem turpinās. Kad beidzu studijas, mani aicināja strādāt par literāro redaktoru žurnālā “Zvaigzne”. Vajadzēja izvēlēties, ko darīt tālāk, bet es tomēr paliku medicīnā. Redaktora amatā apstiprināja Jāni Peteru. Šobrīd domāju, ka mana izvēle bija pareiza. Tomēr ilgus gadus paralēli savam tiešajam darbam darbojos arī literatūrā, — saka Mārtiņs Siliņš.
Viņš ar smaidu atceras laiku, kad nodibināja Stučkas rajonu un izveidoja laikrakstu “Komunisma Uzvara”. Toreizējais redaktors Kazimirs Daņiļēvičs piedāvāja viņam strādāt redakcijā.
— Viņš nolika man priekšā štatu sarakstu un teica, lai izvēlos, kādu amatu gribu. Pasmējos, ka man der tikai galvenais postenis! Kādu laiku šajā laikrakstā strādāju ārštatā un veidoju dzejas lappusi. Lai noturētu “kanti”, tajā daudz publicēju ievērojamu novadnieku darbus, – stāsta dzejnieks.
Nerealizējies klasiķis
Lai arī literāro darbu pūrs Mārtiņam Siliņam ir liels, tā iznācis, ka “Galodiņa” ir viņa pirmā grāmata. Vēl padomju gados viņš izdevniecībā iesniedza bērnu dzejoļu grāmatas manuskriptu. Visi atzinuši, ka darbi labi, bet priekšroka dota pazīstamākiem autoriem. Bija arī vēl viens neveiksmīgs mēģinājums. Ar savu ierasto humoru, Mārtiņš Siliņš teic, ka viņš esot pagājušā gadsimta nerealizējies klasiķis.
— Toreiz bija tādi laiki, ka grāmatas iespiešanai vajadzēja neskaitāmu funkcionāru apstiprinājumu. Valdīja citi kritēriji — labi vai slikti, tagad varam strīdēties. Toties tagad kritēriju nav nekādu, un grāmatu var izdot ikviens, kuram pietiek naudas. Katram no mums patīk kaut kas cits, tomēr uzskatu, ka labs dzejolis nav tāds, kuru var vienlīdz labi lasīt no abām pusēm vai pat atļauties kādu pantu izlaist. Vajadzīgs sižets, — saka dzejnieks.
Pilnīgi slepeni!
Par to, kā tapa “Galodiņa”, ir īpašs stāsts. Grāmata bija rakstnieces Lucijas Ķuzānes, Latvijā pazīstamās ilustratores un grāmatzīmju autores Ainas Karlsones, kā arī Siliņu ģimenes pārsteiguma dāvana Mārtiņa kunga 65 gadu jubilejā šīgada martā. Turklāt viss notika pilnīgā slepenībā!
— Lucija Ķuzāne jau sen mani bikstīja, lai izdodu grāmatu, bet, kad atcerējos, kā neveicās ar iepriekšējām, nebija vairs lustes to darīt. Domāju arī — ko es cilāšu vecus dzejoļus! – teic autors.
Viņš piebilst, ka esot diezgan straujas dabas, un jubilejā dāvinātāji ar bažām gaidījuši, vai autors “neeksplodēs”, ieraugot kastes saturu.
— Iepriekš pat nenojautu, kas gaidāms. Neliegšos, biju pārsteigts un apmulsis. Tagad varu pateikties cilvēkiem, kuri to izdarīja, jo viņi paveikuši lielu darbu. Lucija Ķuzāne visus manus publicētos dzejoļus sameklēja Latvijas Valsts bibliotēkā. Šķirstu grāmatu un atminos laiku, kad konkrēto dzejoli rakstīju, kādi notikumi ar to saistīti. Daļu darbu pat vairs neatcerējos, — stāsta Mārtiņš Siliņš.
Šajā izlasē (autors pats smej – salasē) ir galvenokārt agrāk rakstīti dzejoļi. Šobrīd dzejošana ir apsīkusi, bet tas nenozīmē, ka pavisam.
Mārtiņa Siliņa kundze Astrīda vienmēr bijusi pirmā viņa dzejas vērtētāja un tāda ir joprojām. Ģimenes atbalsts dzejniekam vienmēr bijis svarīgs, un tā nekad nav trūcis.
