Atzīmējot piecu gadu pastāvēšanas jubileju, Aizkraukles līnijdeju domubiedru grupa “Dejotprieks” rīkoja pirmo līnijdeju festivālu Aizkrauklē, aicinot ciemos deju kopas, ar kurām šajā laikā, apmeklējot līdzīgus festivālus citviet, izveidojusies ciešāka draudzība.
Pasākumā, kuram telpas laipni atvēlēja Aizkraukles novada kultūras nams, piedalījās 80 dalībnieku no 12 vietām — Seces, Kokneses, Vietalvas, Ērgļiem, Zaubes, Madlienas, Biržiem, Sauleskalna un citām, galvenokārt Vidzemē. Tālākie viesi ceļu uz Aizkraukli bija mērojuši no Tukuma. “Piecu gadu laikā, kopš dejojam kopā, regulāri piedalāmies līdzīgos festivālos Tukumā, Madlienā, Zaubē, Pļaviņās, Secē, Rīgā, klubā “Ziemeļblāzma”, mūsu dejotājas piedalījušās līnijdejotāju ballītēs uz kuģa “Tallink”. Esam guvušas pietiekami lielu pieredzi, un nu bija laiks un iemesls aicināt dejotājus uz Aizkraukli,” saka grupas “Dejotprieks” vadītāja Mirdza Elste.
Latvijā pazīst 16 gadu
Latvijā pirmais oficiālais līnijdeju prezentācijas pasākums notika 1999. gada jūlijā, un tas nozīmē, ka Latvijā šīs dejas dejo jau 16. gadu. Lai gan pasaulē tās pazīstamas jau vairāk nekā simts gadu. Aizkrauklē ar nelieliem pārtraukumiem līnijdeju nodarbības notiek vairāk nekā desmit gadu. “Kad man apritēja 50 gadu, draudzene vaicāja, kā man vēl dzīvē pietrūkst. Padomāju un sacīju, ka tā ir dejošana,” savu aizraušanos ar līnijdejām atceras Mirdza. Abas ar māsu sākušas apmeklēt nodarbības Aizkraukles bērnu un jauniešu centrā, vēlāk tās notikušas bērnudārzā “Auseklītis”. Kad Aizkrauklē viss paputējis, Mirdza sešus gadus brauca uz nodarbībām Jaunjelgavā, vēlāk — Secē. Kad pirms pieciem gadiem izveidojās domubiedru grupa “Dejotprieks”, Mirdza uzņēmās tās vadību. Šobrīd Mirdza vada divas grupas — jau minēto, pirms pieciem gadiem veidoto, kurā dejo jaunākas dāmas, un nesen Aizkraukles sociālā dienesta senioru dienas centrā izveidoto grupu, kur ir gan izklaide, gan dejas, gan rotaļas, kurām Mirdza iedvesmu savukārt rod, darbojoties folkloras kopā “Urgas”.
Mūsu pusē līnijdejas dejo Pļaviņās, Vietalvā, Koknesē, Aizkrauklē, Secē, Sunākstē, Jaunjelgavā.
Ierobežojumu nav
Festivāls, kurā vairāku stundu garumā kopīgi tika izdejotas 65 dejas un sniegti vairāki atsevišķi priekšnesumi, ritēja draudzīgā un sirsnīgā gaisotnē. Un tādi tie ir vienmēr, jo, kā saka Aizkraukles dejotājas — deja ir slēptā dvēseles valoda, kas visus noskaņo uz kopīgas pozitīvo emociju stīgas. Iemesls, kāpēc cilvēks aizrāvies ar līnijdejām, katram ir savs, taču viņus visus vieno dejošanas un kopābūšanas prieks. “Staburaga” uzrunātie dejotāji atzīst, ka līnijdejas ir ļoti demokrātiskas, jo nav vajadzīgs partneris, kas būtiski sarīkojumu vai tautas dejās, te nav ne vecuma, ne kādu citu ierobežojumu.
“Līnijdejas ir visdemokrātiskākās: dejo, kas grib — jauni, veci, īsi, gari, tievi, apaļīgi, dejo, kad un ko grib, un nedejo, kad un ko negrib; dejo, skanot visdažādāko stilu mūzikai; dejo visos virzienos — līnijās, apļos, trīsstūros, rombos. Mums tas viss ļoti patīk! Protams, mums patīk ne tikai dejot, bet arī dejojot apceļot visdažādākās Latvijas vietas, satikties ar seniem draugiem, kā arī rast jaunus,” saka deju grupas vadītāja Gunta Beloraga no Sauleskalna, kur līnijdejas dejo jau 13 gadu.
Aizkraukles dejotājas gan piebilst, ka tā nav tikai atpūta vien, tā ir arī ievērojama slodze un laba fiziskā aktivitāte. Tas ir iemesls būt sabiedrībā un mobilizēties darbam. “Reizēm visu nedēļu sāp ceļi, kājas, rokas, pleci, mugura, bet, kā sākas mēģinājums, tā visas sāpes kaut kur pazūd,” saka Anita Grīnvalde, kura dejošanai pievērsās pirms dažiem gadiem.
Pasākumi izdodas vienmēr
Deju kolektīva vadītāja Gita Sokolovska no Tukuma saka: “Man šķiet, ka līnijdeju pasākumi izdodas vienmēr, jo visi dejotāji ir labestīgi un forši. Ir pilnīgi vienalga, vai tev ir 10 vai 80 gadu, vai tu proti labāk vai ne tik labi — mēs dejojam kopā. Vienmēr blakus dejotāji viens otru uzmundrina ar smaidu, pat ja sajauc soļus. Kad es sāku dejot līnijdejas, tas bija Latvijā kas jauns, un gribējās pamēģināt. Tad šajā pasākumā tika iesaistīta visa ģimene, un visur mēs bijām kopā. Arī citiem līnijdejotājiem ir svarīga kopības izjūta. Un man liekas, ka esam viena liela, draudzīga ģimene. Šīs dejas dejo Latvijā tieši tāpat kā citur ārzemēs. Dejojot nevajag partneri, var dejot viens, var pielikt roku kustības. Līnijdejas Latvijā ir un būs.”
Skaistliski kuplākā grupa bija ieradusies no Madlienas, kur līnijdejas dejo 15 gadus. No 2007. gada te nodarbības divām grupām vada Elita Kaužena. “Sākumā deju skolotāja pie mums no Rīgas brauca vienu reizi mēnesī, bet mēs kopā sanācām reizi nedēļā, un tad tās pārējās trīs nedēļas ar dejotājiem strādāju es. Nu jau visi zina, ka ceturtdienas vakari ir mani svētvakari, nav nekā cita kā tikai līnijdejas. Sākumā bijām tikai domubiedru grupa kā daudzviet, bet nu jau esam oficiāls kultūras nama pašdarbības kolektīvs,” stāsta Elita, uzrunāta tūlīt pēc madlieniešu sniegtā priekšnesuma. Madlienā līdzīgi festivāli notiek jau desmit gadu, un pēc mēneša dejotāji tiek aicināti jau uz 11. saietu. “Ja ikdienā nodarbību vadīšana ir mans darbs, tad šajos saietos arī vadītāji var atpūsties. Tie patiešām ir jauki — šī sirsnīgā sagaidīšana, apskāvieni, draudzīgās sarunas!” saka Elita.
“Pasākums bija lielisks! Aizkraukle līdz šim bija vēl “neatklātais” līnijdeju ballīšu laukums Latvijas kartē. Paguvām arī apskatīt un “pavizināties” ar pilsētas īpašajiem velosipēdiem, pastaigāt gar ūdens-
krātuves malu,” piebilst Gunta Beloraga. ◆
