Mazzalvietei Rutai Eļļukai 20. martā apritēja 60 gadu. Dzimšanas dienas bučas un ziedus jubilāre jau saņēmusi, bet svinības ģimenes lokā Mazzalves pagasta “Kalniņos” gaidāmas rīt.
Atgriežas laukos
Jubilāre ir dzimusi un augusi Mazzalves pagastā, te izveidojusi ģimeni, šeit dzīvo arī viņas meita un mazbērni. Pēc pamatskolas beigšanas 1971. gadā Rutas kundze pāris gadu strādājusi Rīgā, tekstilfabrikā “8. marts”, kur veikusi dažādus darbus — gatavoja audumus, tina un mērīja. “Dzīvojot Rīgā, regulāri braukāju pie mammas uz Mazzalvi un iepazinos ar savu nākamo vīru Rolandu. Viņš neparko negribēja pārcelties uz pilsētu, tāpēc es atgriezos laukos, kur izveidojām ģimeni. Diemžēl vīrs jau daudzus gadus ir aizsaulē, bet laulībā piedzima meita Ligita,” stāsta jubilāre.
Rutas kundze vairākus gadus laukos saimniekojusi viena, bet sievietei tas ir par smagu. Rudenī apritēs jau divdesmit gadu, kā satikusi dzīvesdraugu Ervīnu, kurš tagad vienmēr ir blakus.
Mīļākās — lilijas
Daudzi gadi nostrādāti kolhozā “Ļeņina ceļš” — par algu grāmatvedi un noliktavas pārzini. “Strādāju līdz “juku laikiem”, bet vēlāk algotu darbu nevarēju atrast,” stāsta jubilāre. Pašiem bija saimniecība, dārzs, un laukos darāmā nekad netrūkst. Rutas kundzei vislabāk patīk strādāt siltumnīcā un kopt puķes, kuru vasarā sazied pilns pagalms. Pašai mīļākās esot lilijas. “Meitai ir divas meitiņas, man mazmeitiņas — Agnija (3) un Annika (2 mēneši). Viņas ir mans lielākais prieks, un šobrīd mans svarīgākais darbs ir viņu auklēšana un pieskatīšana tad, kad meitai jāstrādā. Vasarā visi kopā aizbraucam uz kādu pasākumu pagastā, taču pavasarī un ziemā gan nereti lauku ceļi ir grūti izbraucami. Ja mācību gada laikā garām nebrauktu skolas autobuss, bez personiskās automašīnas mēs būtu “nogriezti” no ārpasaules,” stāsta mazzalviete.
Dzīve jāuztver
vieglāk
Šogad, svinot jubileju, dienās, kad sākās astronomiskais pavasaris, Rutas kundze teic, ka īstu pavasari vēl nejūtot. Neatminoties arī nevienu dzimšanas dienu, kad ārā būtu bijis silts un no zemes izspraukušies pirmie asni: “Atceros dzimšanas dienu, kad māja bija ieputināta sniegā līdz palodzēm, nevarējām izbraukt no pagalma.”
Jubilejas mazzalvieši tagad svin ģimenes lokā, ne tā kā agrāk, kad kopā pulcējās radi, draugi un kaimiņi. “Laikam paši esam kļuvuši noslēgtāki, katram ir savas problēmas un katrs dzīvojam par sevi. Nav tādu sirsnīgu attiecību, un vairs nepulcējamies kopā kā jaunībā. Bet es tagad jūtos ļoti labi. Man ir mazbērni, par kuriem rūpēties, nav laika domāt par savām kaitēm. Tikai tagad esmu iemācījusies visu uztvert vieglāk. Agrāk tā nedomāju, ņēmu visu pie sirds, pārdzīvoju katru sīkumu, bet kam no tā labums? Dzīve jāuztver vieglāk,” atklāj jubilāre.
