Kopš Zalves pagasta centrā likvidēja skolu, šī vieta kļuvusi klusāka, cilvēku tajā mazāk. Iebraucējam šķitīs, ka te neviens nedzīvo, nekas nenotiek. Bet atliek vien pavērt kāda dzīvokļa, mājas durvis, kā drūmo noskaņu nomaina dzīvespriecīgi cilvēki, viņu ikdiena ar mazajiem svētkiem, pārsteigumiem, abpusēju laipnību, izpalīdzēšanu. Šīs nedēļas jubilāre Sarma Ropa ir viena no Zalves dvēselēm, kas šo vietu joprojām piepilda, notur dzīvību.
Sarmas dzīvoklī mani sagaida viņas suns un kaķis. Trīs barojami kaķi klīstot ap māju, un par tiem arī ikdienā jāgādā. “Cilvēku nav tik žēl kā dzīvnieku,” viņa atbild, kad nodēvēju par vietējo Māti Terēzi.
Arī viņas darba gaitas visos laikos bijušas saistībā ar barošanu, ēdināšanu, gatavošanu. Pēdējā vieta — deviņus gadus strādāja Pļaviņu dzelzceļa stacijas bufetē. Viņai atmiņā palicis arī mazais īrētais dzīvoklītis stacijas tuvumā. Tajā apmetās piecās darbdienās, bet atlikušo laiku — dzīvoklī Koknesē. Stacijas bufetē bija arī agri rīti — ap pulksten trijiem, četriem pie pannām un krāsnīm, lai pirmajiem apmeklētājiem būtu silti virtuļi, žagariņi…
“Esmu viena,
bet ne vientuļa”
Viņas pirmā darbavieta bija Tukuma rajona Zentenes pansionāta virtuvē, kur strādāja par pavāri. Tas tuvāk dzimtajai pusei — Dobelei, kur mammai pie Zebrus ezera bija māja. Tur auga arī četri brāļi un četras māsas. Sarmai, toreiz vēl Birzniecei, ēdienu gatavošana patika, savukārt pansionāta direktoram bija vajadzīga strādniece virtuvē. Vēlāk nokārtojusi arī “papīrus”, mācījusies Rīgā un saņēmusi augstāku — piekto — pavāra kategoriju. Zentenes laikā iepazinās ar Vairi Ropu. Viņš bija šoferis, pārnākot uz Koknesi, strādāja Ceļu daļā ar celtni. Par bērniem viņa saka — nu vienkārši nebija. “Tagad esmu viena, bet ne vientuļa. Man patīk būt vienai, un vairs nevaru iedomāties, kā būtu ikdienā ar kādu dzīvot. Neesmu kašķīga, ja neaiztiek mani, arī es nevienu. Visos darba kolektīvos ar cilvēkiem esmu pratusi sastrādāties, rast kopīgu valodu.” Arī tagad ar kaimiņiem satiek kā liela ģimene. Ik dienu kāds ienāk padzert kafiju, aprunāties, un tāpat Sarma, kad vien viņai iegribas, ciemojas pie viņiem. Kaimiņienes dārzu izravēt viņai tīrais nieks, bet samaksā var saņemt pienu. Arī zeķes noadīt kā pērn 20 pāru var tikai par paldies, jo tie taču ir mīļie kaimiņi.
Pensijas dēļ pārcēlās
Jaunībā, dzīvojot Dobeles pusē, Sarmas brālis Viesturs, strādādams par kinomehāniķi, reiz māsu paņēma līdzi izbraukumā uz Koknesi. Kā viņai iepatikās šī puse! Daugavas krasti, pilsdrupas! Tik ļoti, ka nolēma pārcelties uz dzīvi. Arī brālis apprecēja šīs puses meiteni. Sarma meklēja pavāres darbu, bet, neatradusi Koknesē, samierinājās ar Pļaviņām. Sākoties Atmodai, bufeti privatizēja, apstākļi mainījās, bet ap to laiku klāt bija arī pensijas vecums. Kokneses dzīvokli ar niecīgo pensiju neuzturēt, tāpēc meklēja un atrada mitekli Zalvē, “Pūpolu” mājās. Te jau septiņpadsmitais gads.
Par pavāra darbu viņa saka — otrreiz to neizvēlētos, smags darbs. Neesot gan tā, ka gatavošana pavisam noriebusies. Ik dienu vismaz vienu silto ēdienu sev uztaisot.
Bez kosmētikas nekur
Lietas dzīvoklī var pastāstīt šo to par saimnieku. Bufetē melnbaltā bildē kāds izskatīgs vīrietis ar ģitāru. Sarma ņem bildi, rāda man, un tās apakšā rakstīts “Zdislavs Romanovskis”. Populārākā no viņa dziesmām — “Baltija jūra”. “(..) kāpēc tu šalc, saule kā dzintars kad viļņos tev krīt (..)” Patīk viņai Zdislavs un viņa zemais balss tembrs. No krievu estrādes savukārt Nikolajs Baskovs un viņa repertuārs. “Kad Baskovs dzied “Šarmanku” (latv. “Leijerkaste” — aut.), man skudriņas skrien, un nav vārdos izsakāms, raudiens nāk. Bez dziesmām nevaru, “Radio 2” skan gandrīz bez pārtraukuma.” Jaunībā arī pati dziedājusi un ar sieviešu ansambli uzstājusies gan Jūrmalā, gan Mērsragā, gan tepat Neretā.
Sarma rāda diapozitīvus, jo citas bildes, albumus esot likvidējusi, lai pēc viņas pa pasauli nemētājas. Saglabājušās bildes no pagātnes rāda skaistu, moderni ģērbušos sievieti, garos spīdīgos zābakos, lokainiem matiem, pozējam pie žigulīša. “Jā, es biju šika meitene! Arī tagad, uz pasākumu ejot, velku kurpes augstiem papēžiem, garas kleitas un bez kosmētikas nekur neeju.”
Pēc simtās ģimene aiziet
Vai padomju laikos izdevās apskatīt “plašās dzimtenes” āres? Zalviete saka: nepatīk man, arī tagad pa pasauli neskraidītu. Uz teātri, koncertu Aizkrauklē, Jēkabpilī un arī Rīgā gan šad tad aizbrauc. Teātri var aizstāt ar televīzijas seriāliem. To varoņiem tik ļoti dzīvo līdzi, ka pēc simtās sērijas ar viņiem tā esot sarasts, ka pēdējā reizē jūtas, kā šķiroties no ģimenes locekļa, asarām acīs.
Tagad, ziemā, lasa žurnālus, klausās radio un skatās seriālus televīzijā, bet drīz jau pavasaris, ko Sarma gaida, lai koptu savu puķudārzu, palīdzētu kaimiņienei ravēt. Reizi nedēļā aizbrauc uz Neretu. “Trīs stundas var staigāt, tad autobuss brauc atpakaļ.” Vai arī uz Aizkraukli pie draudzenes. Lai ziemā pārāk neiesēdētos istabā, palīdz Zuze. Suņuks pie Sarmas ir vien otro mēnesi, pirms tam gājusi no rokas rokā, līdz, palikusi bez saimnieka, klaiņoja no mājas uz māju. Tagad ik dienu abas dodas pastaigās līdz tuvējam mežam. Tur Zuze skrien un Sarma domās viņai līdzi. ◆
