Lai gan augusts nupat tik sācies, jaunais mācību gads strauji tuvojas, un ne vienā vien lauku skolā jāuztraucas par nepietiekamu skolēnu skaitu klasēs un jācīnās par pastāvēšanu. Līdz ar bezcerīgo situāciju laukos, kur nereti vienīgās darba vietas ir pašvaldībā, skolā un pāris veikalos, iedzīvotāji darba meklējumos bēg uz tuvākajām pilsētām.
Lielu ažiotāžu sabiedrībā nesen sacēla Labklājības ministrijas ierosinājums piešķirt pārcelšanās pabalstus bezdarbniekiem, kuri no ekonomiski neaktīviem reģioniem ir gatavi pārcelties tuvāk iespējamajai darbavietai. Patiesībā daudzas ģimenes bez šāda valsts atbalsta iztiek jau gadiem ilgi — viens vai abi vecāki strādā pilsētā, mājās ir tikai nedēļas nogalē, bet bērnus tikmēr pieskata radinieki. Skaidrs, ka agrāk vai vēlāk ģimene izlems dzīvot pilsētā un arī bērnus tur iekārtos skolā, lai visi varētu dzīvot kopā. Šī iemesla dēļ, piemēram, no kādas Neretas Jāņa Jaunsudrabiņa vidusskolas klases šogad aiziet četri skolēni. Vecāki ilgi dzīvojuši un strādājuši pilsētā, taču gan paši, gan bērni ir noguruši no ilgās neredzēšanās, no uztraukuma, vai mājās viss ir kārtībā, arī no braukāšanas. Kā viņus noturēt laukos? Skolotājai bērni sacīja, ka ir priecīgi, jo mainīs vidi, ikdienā varēs būt kopā ar vecākiem, iegūs jaunus draugus un simtiem citu iespēju, kādu nav laukos.
Seces pamatskolas direktore Sarma Stugle stāsta, ka šogad skolā 1. septembrī būs apmēram par desmit skolēniem mazāk nekā pērn, jo pirmklasnieku arī tikai desmit, pagājušajā gadā bija piecpadsmit: “Pagastā ir ģimenes, kurās vecāki jau gadiem ilgi strādā labi atalgotu darbu pilsētā, līdz ar to arī bērniem ērtāk mācīties pilsētā. Šoruden vismaz divi bērni no skolas aiziet, jo māte atradusi labāku darbu un bērnus ņems līdzi.”
Kādā no intervijām izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis pauda nostāju, ka “slēgt mazās skolas nav pareizi, tas ir attīstības un Latvijas teritorijas jautājums, jo, kamēr tur ir lauku skolas, tur dzīvo cilvēki un kaut kas notiek”. Patiesībā process ir sācies, un jānotiek brīnumam, lai to apturētu. Mazajos lauku pagastos skola joprojām ir kā simbols — kamēr pastāvēs skola, tikmēr pagasts dzīvos. To pierāda, piemēram, Pilskalnes pamatskolas slēgšana — pašā pagasta centrā uzceltajā skolā apklusušas bērnu čalas, un arī pagastā dzīvība apsīkusi. Vai to jelkad varēs mainīt?
