Interesanti likās, ka ar nedēļas starpību svētkus svinēja Jaunjelgavā un Jelgavā — mūsu novadā bija dziesmu un deju diena, bet šīs nedēļas nogalē Jelgava svinēja pilsētas svētkus. Tur dzīvo mans brālis, pie viņiem apmaiņas programmā viesojas meitene no Taizemes, kura ar sajūsmu saviem vecākiem vakarā stāstījusi: “Es biju latviešu keitā!” Nevis kleitā vai tautastērpā. Fantastiski, ka viņa jau mēģina runāt latviski.
Viens no svarīgiem pagājušās nedēļas notikumiem ir tas, ka turpinās ceļa remonts pie Pļaviņu HES. Labu ceļu mums vajag, turklāt nopriecājos, ka būvdarbi ilgs līdz Jāņiem, tātad ap ražas novākšanas laiku ceļš būs vaļā, un nevajadzēs ar graudu kravu gaidīt rindā pie luksofora.
Mūsu ģimenē liels notikums ir arī tas, ka meita pabeidza pirmo klasi, atnesa mājās skaistu liecību. Savukārt dēls, kurš mācās 11. klasē, paziņoja: “Esmu pārcelts! Varat neuztraukties!” Tātad nedēļa izdevusies!
Citādi lauksaimniekiem ir darbs un vēlreiz darbs. Miglojam sējumus: barojam vasaras rapsi, ziemājus pēdējo reizi miglojam pret slimībām, miežus pret nezālēm. Pagaidām šķiet, ka visas kultūras augušas labi, Dievs dod, labus laika apstākļus ražas novākšanai un mazliet lietus tagad, tad jau īpaši sūdzēties nevarēs. Sekojam līdzi graudu iepirkuma cenām un situācijai tirgū. Rapsim šogad, šķiet, būs salīdzinoši laba cena, taču graudu cenas pagaidām neizskatās iepriecinošas. No mums te pilnīgi nekas nav atkarīgs — ja cenas kādā mirklī šķiet daudzmaz normālas un sākam vest graudus uzpircējiem, taču mirklī, kad pirmo vedumu izber graudu uzpirkšanas punktā, saņem īsziņu: cena ir tāda un tāda. Saķer galvu un atkal secini, ka nav tas, kas cerēts.
Manā saimniecībā vairāk nekā simts hektāros aug mazliet no visa — rudzi, rapsis, kvieši, taču ir kultūras, ko es neaudzēju, piemēram, griķi. Vienugad man izauga ļoti skaisti griķi, bet iepirkuma cena bija tik smieklīga, ka kaimiņš par apmēram 25 tonnām saņēma 80 latu. Stāvēju sava skaistā lauka malā un teicu: “Piedodiet, bet es jūs nekulšu!” Pēc tam trīs gadus griķus neēdu. Sieva teica, lai beidzu ampelēties, taču biju aizskarts līdz sirds dziļumiem: nē, šito kultūru es vairs negribu redzēt. Tagad esmu kļuvis pielaidīgāks — meitai griķi ļoti garšo, un arī man tomēr ik pa laikam nākas savu šķīvi iztīrīt.
Mani uzrunāja Skrīveru novada domes priekšsēdētāja teiktais: laikam valsts plānos paredzēts cilvēkus izdzīt no laukiem. Jā, brīžiem arī man ir tā sajūta, ka mūs mēģina izkvēpināt no savas zemes, bet esmu viens no tiem, kurš pateiks: varat pat nemēģināt! Tā ir mūsu zeme, mēs te būsim un lidostā to gaismu ārā neslēgsim! Esam te iesakņojušies, un, kā mans kaimiņš pareizi teica, zeme ir jāmīl. Ar šādu attieksmi arī strādājam. Izkāpju no traktora, paskatos uz savu darbu, ieelpoju zemes smaržu — šīs sajūtas nemainīšu ne pret ko.
Savulaik politiķi deklamēja, ka ārzemēs ir lielas saimniecības, arī mums tā vajag saimniekot. Vācijā vai Norvēģijā ir daudz mazo ģimenes saimniecību, cilvēki strādā, un nevajag mums te stāstīt, ka viss turas tikai uz lielo uzņēmumu pleciem. Varbūt valstij tie ir izdevīgāki, taču neredzu būtisku atšķirību — viņi audzē graudus, un mēs audzējam. Nodarbojamies ar vienu lietu, un nav gudri uzreiz paziņot, ka labi ir tad, ja ir daudz. Latvijā mazais bizness nekad nav atbalstīts, un laikam neviens negatavojas to darīt, taču esmu par godīguma principu, arī nodokļu iekasēšanas jautājumā — ja ņem no manis, tad paņem arī no viņa. Ja to ievēros, mēs celsim un zelsim.
Par politiku man īpaši runāt negribas, turklāt darbu ziņā bija smaga nedēļa. Neklausījos radio pat traktorā, kur tas parasti skan. Tomēr, lai cik noguris esmu, vakaros vienmēr atrodu spēku izlasīt jaunumus motokrosā, sekoju līdzi gan Amerikas, gan pasaules čempionātam. Mans elks ir elites klases sportists Antonio Kairoli, tāpat arī mūsu motokrosa cerība, MX2 klases pagājušā gada vicečempions Pauls Jonass, kurš nedēļas nogalē ieguva otro vietu pasaules čempionāta Spānijas posmā. Motokross man sirdī ir kopš bērnības, kādreiz pats tajā trenējos un piedalījos sacensībās, arī tagad šad tad iedarbinu motociklu un pabraukāju.
Galvenā tēma, kas mani allaž kaitina Latvijā, ir valdības atrunas: mums nav naudas. Ja nevarat savilkt galus kopā, tātad mūsu valstī vienkārši nav saimnieka! Izdevumi jāplāno, lai visam pietiktu. Aizeju vienu reizi četrdesmit gados pie ārsta, un man paziņo: kvotas beigušās. Kā tas var būt, ja no manis nodokļus aizvien ietur?
Lejam asfaltu, un vienīgais noteikums ir zemākā cena. Kur paliek kvalitātes rādītāji? Jāsāk no citas puses: mums vajag labu ceļu, un cik par tādu prasiet? Ja vajag šķūni, saimnieks jau zina, vai to vajag malkai vai sienam, vai vajag ventilāciju, vai pietiks ar četriem stabiem un jumtu. Taču mums simts deputātiem nekas no tā neinteresē, viņi tikai velk segu katrs uz savu pusi, kaut ideāli būtu visiem stiept vienā — Latvijas attīstības virzienā. Ja to nevarat vai negribat, dodiet vietu citiem, kuri panāks, lai Latvijā cilvēki būtu paēduši, lai viņi paliktu savā zemē un nebūtu jābaidās par saviem bērniem, kad izlaid viņus no mājas. To visu var nodrošināt.
No vienas puses, paši esam vainīgi, jo ir taisnība teicienam: jo zemāk lieksies, jo vairāk pērs. Cenšamies to nedarīt, bet cik tādu esam? Sievai stāstu — ja pa ceļu tev pa priekšu policijas auto brauc lēnāk nekā uz šosejas drīkst, mierīgi ieslēdz pagrieziena rādītāju un brauc garām. Nav jābaidās ne no policista, ne no Ieņēmumu dienesta inspektoriem, ne no citiem valsts ierēdņiem. Ja kāds izturas augstprātīgi, mēģina iebiedēt, varu pateikt: “Es taču esmu tavs darba devējs, kurš tev maksā algu, nevis otrādāk, tāpēc, lūdzu, nevajag mani kaitināt. Pārslēdziet toni, un parunāsim cilvēcīgi.”
Negribu savu vienīgo dzīvi nodzīvot ar saliektu muguru, tāpēc vienmēr mēģinu iztaisnoties un pasmaidīt. Dzīvē jau tā pietiek problēmu un ir pārāk daudz pesimisma, tāpēc parasti izvēlos sliktajam nepievērst uzmanību. Ja kādreiz arī esmu drūms, tad mani tiešām ir “dasituši” no visām pusēm, bet arī tad jau esmu ceļā uz to, lai atkal smaidītu. Nedrīkst ļaut salauzt tavu ticību. Bērnībā lasīju pasakas, un tās mācīja: labais vienmēr uzvar. Es tam aizvien ticu.
