Koknesietes Maritas Aleksejevas sirdslieta ir pasākumu organizēšana. Viņa ir radusi uzburt svētkus un iepriecināt citus. Tikai ne šodien. Šodiena Maritai ir īpaša — dzimšanas diena. 50 gadu jubilejas svinības koknesiete apņēmusies izbaudīt no sirds, katram pienākumam atrasts savs darītājs, un Marita var svinēt ar vieglu sirdi un raitu dejas soli.
Spriedums visam vakaram
Dzimšanas dienas priekšvakarā lidmašīna no Vācijas nosēdās lidostā “Rīga” un Marita kopā ar dēlu un māti mēroja ceļu uz Koknesi. Jubilāre izmantoja atvaļinājumu, lai nedēļu paviesotos pie dēla Vācijā. “Sagaidījām manu mammu no Īrijas, un visi kopā atbraucām uz Latviju, lai nosvinētu manu jubileju. Lielajai ballei viss noorganizēts — telpas sarunātas, pasākuma vadītājs būs, un galvenais lustīga vakara panākums — dzīvā mūzika — nodrošināta!” priecājas Marita. Šogad svinības būs nosacīti mazākas, 50 gadu ballē koknesieti suminās aptuveni 40 viesu, tuvākie draugi un radi. Agrāk godos rīkotas lielākas sanākšanas. Svinību plānošanā neiztika bez kurioziem. Laikus bija sarunāta vakara vadītāja. Vēlāk gan jubilāre šo steigu mazliet nožēloja — sirdī iekrita cits mākslinieks. Marita smej, ka turpmākais bija likteņa ironija. “Sarunātā pasākumu vadītāja man atvainojās, ka pamatdarba dēļ jubileju vadīt nevarēšot. Neticēju, ka noskatītais mākslinieks tik pēkšņi būs brīvs — taču, man par laimi, tā bija! Interesanti, ka abiem pasākumu vadītājiem ir viens uzvārds — Pudnika un Pudniks, pamainījās tikai dzimums,” koknesiete smejot secina, ka visas lietas nokārtojas, kā tam paredzēts notikt.
Marita ir jautras, neremdināmas dabas. Tieši tādas — vieglas un jautras — viņa vēlas svinības. “Vēlos jubilejas vakaru izbaudīt no sirds, būt kopā ar mīļajiem cilvēkiem, smieties un dejot! Bez liekas pompozitātes, vienkārši, bet sirsnīgi. Vēlos atpūsties un baudīt pasākumu.” Marita atzīst, ka bieži uz svinībām tiek aicināta ierasties kā viesis, taču ar piebildi — varbūt kādā brīdī mazliet, kaut ko pateikt… “Tas ir spriedums visam vakaram! Nevar tā aši izdomāt, ja man lūdz svinībās uzņemties godu ko teikt, tad šim pienākumam jāpieslēdzas nopietni. Manuprāt, bijušas tikai divas viesības, kurās esmu bijusi viešņa un nekas vairāk,” par pasākumu vadītājas pienākumu aizkulisēm godīga ir Marita. Koknesietei ir vairāk nekā 25 gadu ilga pieredze pasākumu vadīšanā, vislielāko prieku sagādā kāzu svinības. “Tie ir gaiši svētki, pilni ar prieku un pozitīvismu. Tādi pasākumi mani uzlādē un dod enerģiju. Redzot laimīgus cilvēkus, prieks dzimst arī manā sirdī,” jūsmo Marita.
Pasākumu vadīšana aizsākās pirms daudziem gadiem. Sarkanā Krusta darbinieki vēlējās atzīmēt svētkus, taču līdzekļu nebija. Marita kopā ar kolēģi nolēma rīkoties un uzņemties iniciatīvu — noorganizēt donoriem pasākumu. Veikums tika atzinīgi novērtēts, sekoja vairāki piedāvājumi vadīt dažādus pasākumus. Kamēr citiem šīs jomas darboņiem nākas ievietot reklāmu, lai atrastos kāds darbiņš, tikmēr Maritas labā strādā cilvēku “no mutes mutē” slavinājumi, un svētku, kurus vadīt, netrūkst. Lai gan strādāt sanāk arī “sarkanajos” datumos, kurus koknesiete svin pati, svētku sajūta nozagta netiek. “Neesmu Grinčs, jo vairāk svētku, jo labāk! Mana profesionālā darbība ir saistīta ar medicīnu, tā ir smaga joma. Izklaides pasākumu vadīšana dod pozitīvo enerģiju, kas kompensē darbā pieredzēto. Tādējādi atjaunoju spēkus un esmu gatava jaunam cēlienam,” teic jubilāre.
Vismaz nav, kas audzina
Marita gaidīja, kad neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestam, kur viņa ilgus gadus nostrādājusi, piešķirs operatīvo statusu. Tad pelnītajā atpūtā — pensijā — varētu doties tikpat laicīgi kā ugunsdzēsēji vai policisti. Valdība lēmumu pieņēma, taču noteikumi salīdzinājumā ar citiem dienestiem atšķiras. Neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā jābūt 20 gadu stāžam, pēdējos piecus, no 50 līdz 55 gadiem, jāaizvada neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā, tad 55 gadu vecumā var doties pensijā. Tieši tas stimulēja kārtējās izmaiņas jubilāres dzīvē — pēdējos gados veiktie ģimenes ārsta palīdzes pienākumi tika atkal nomainīti pret darbu neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā Rīgā. Paralēli Marita turpina pildīt psiholoģes pienākumus Aizkraukles novada vidusskolā. Darbs neesot viegls, taču jubilāre ir cīnītāja. Viņa lepojas, ka viss, kas dzīvē sasniegts, ir pašas roku darbs. Lēnām kāpjot kalnā, neskatoties uz akmens gruvumiem, viņa turpina ceļu.
Mūsdienās par kārtīgu latvieti tiek saukts ikviens, kurš laimi mēģinājis meklēt citās zemēs. Kādu laiku peļņā uz Īriju savulaik bija devusies arī Marita. Tas gan bijis spiestā kārtā, kad valstī sākusies krīze. Koknesiete strādāja trijos darbos, kad sākās krīze, slodzes tika samazinātas. Tolaik ģimene atjaunoja dzimtas māju, un, lai to nezaudētu, nācās kaut ko darīt lietas labā. Vaicāta, kādēļ tomēr atgriezās tēvzemē, koknesiete stāsta, ka bija ģimenes ārstes uzaicinājums. “Daktere mani kā bērnu gaidīja — deviņus mēnešus. Pirms braukšanas biju devusi solījumu, ka atgriezīšos, to arī izpildīju. Lai gan tagad strādāju Rīgā, daktere mani saprot un atbalsta, sakot, ka viņa manā vietā būtu rīkojusies tāpat. Gados jauniem cilvēkiem ir vieglāk neatgriezties, viņiem šī piesaiste mājām nav tik liela kā cilvēkam briedumā. Mana mamma Īrijā dzīvo jau vairāk nekā 20 gadu. Tur viņa ir nodrošināta. Ja tādus apstākļus viņai varētu nodrošināt dzimtene, viņa nedomājot atgrieztos. Arī abi dēli dzīvo tālumā — viens Vācijā, otrs Īrijā. Atšķirtība ir vienīgais, kas liek skumt, taču mūsdienu tehnoloģijas ir parocīgas — mīļos var redzēt un dzirdēt, kad vien tīk. Ja ar to ir par maz, tad Marita sēžas lidmašīnā un jau drīzumā tuvos skata vaigā. “Atšķirtībai ir arī viens pluss, tā kā mamma nav tik tuvu, viņa vismaz mani neaudzina katru mīļu dienu,” smej Marita un turpina: “Bērni izauguši, kājām jau gali atliekušies, arī pašai nav ko audzināt.”
Katram savi netikumi
Lai gan ikdienas gaitas paiet vienā skriešanā, enerģiskajai koknesietei pietiek laika un spēka vēl kādai sirdij tuvai lietai — konservēšanai. Marita nespēj atturēties — viss, kas dārzā izaug, ir jāsaliek burkās. Zinātāji smej, ka jubilāres pagrabā varētu dzīvot ilgi un laimīgi, tur slejas dažādu konservējumu kalni. Paštaisītie gardumi tiek celti pašas galdā un sūtīti mīļajiem uz Vāciju un Īriju. Īpašs pieprasījums esot pēc sēņu burciņām. Ziemas periodā jubilāre labprāt relaksējas, adot zeķes. Ar visiem darbiem, nedarbiem naktsmieram veltītas tikai četras stundas diennaktī. “Man patīk pirms miega parakāties interneta dzīlēs, uzspēlēt kādu spēli vai noskatīties filmu. Tas nav īsti pareizi, taču mums katram ir savi netikumi,” spriež allaž mundrā koknesiete.
Esi sveicināta piecdesmitgadē!
Gaidot svētkus, Marita visvairāk priecājas par to, ka ikkatram darbam atrasts savs darītājs un viņa savā īpašajā dienā varēs atpūsties. “Savulaik pirms dzimšanas dienas jubilārs trīs dienas grieza salātus un gatavoja svētku mielastu. Viesiem ierodoties, jubilārs jau ir pārguris, pāris stundu pasmaida un tad atgriežas darbā — pie netīrās trauku kaudzes,” zina salīdzināt Marita.
Vaicāta par apaļo skaitli, viņa neslēpj, ka, domājot par skaitli 50, pārņem dīvainas sajūtas, un atminas kādu īpašu kartīti, kuru saņēma pirms desmit gadiem. “40 gadu jubilejā saņēmu apsveikuma kartīti, kurā bija rakstīts: “Apsveicam tevi ar iekāpšanu piecdesmitgadē!” Šie vārdi man “uzdeva pa ausīm” un palika atmiņā. Tagad domāju, ja kartīti pasniegs arī šogad — tajā būs minēti saldie 60?” smej koknesiete. “Gadi iet uz priekšu, taču nejūtu, ka es kļūtu nopietnāka vai vecāka. Reizēm vienīgi kaut kur kaut kas iesāpas, bet citu izmaiņu nav.” ◆
