16. martā latviešu tauta atceras leģionārus, kuri Otrajā pasaules karā 15. un 19. divīzijā cīnījās pret padomju karaspēku, lai Latvija kļūtu brīva.
16. martā latviešu tauta atceras leģionārus, kuri Otrajā pasaules karā 15. un 19. divīzijā cīnījās pret padomju karaspēku, lai Latvija kļūtu brīva. Kāpēc leģionārus atceramies tieši 16. martā? Par to saruna ar jaunjelgavieti, bijušo 506. zenītartilērijas diviziona lielgabala komandieri 19. divīzijas leģionāru Leopoldu Rubi.
Leopolds Rubis ir kurzemnieks, viņa tēvs bija pastnieks, bet māte dzīvoja mājās un audzināja Leopoldu, vienīgo dēlu ģimenē. Vienkāršs pastnieks nopelnīja pietiekami, lai uzturētu ģimeni un skolotu dēlu ģimnāzijā Rīgā. Pirmskara Latvijā valsts ģimenēm mēnesī par katru bērnu līdz 16 gadu vecumam maksājusi arī 10 latu pabalstu.
Divas okupācijas
— Jūs droši vien labi atceraties gan krievu, gan vāciešu karaspēka ienākšanu Latvijā?
— 1940. gada 17. jūnijā krievu tanku kolonnas vienā dienā pārbrauca pāri visai Latvijai. Tanku rūkoņu varēja sadzirdēt apmēram septiņu kilometru rādiusā. Kad tanki kaut kur apstājās, krievu karavīri dejoja kazačoku. Viņi uz visiem raudzījās ļoti aizdomīgi, jo uzskatīja mūs par ienaidniekiem.
Vācieši 1941. gada vasarā Kurzemē ienāca bez liela trokšņa. Karavīri pie lauku sētu akām palūdza atļauju nomazgāties, bet mūsu pagasta vietējā veikaliņā iepirkās, maksājot vācu markās, kuras mēs vēl Latvijā nepazinām.
Pavēste nogalina māti
— Kad jūs iesauca vācu armijā?
— Kad pienāca mana dzimšanas gada iesaukums — 1943. gada ziemā. Iesauca Latvijas jauniešus, kuri dzimuši no 1919. līdz 1924. gadam.
Iesaukšanas pavēstē bija arī brīdinājums — ja jaunietis no iesaukuma izvairīsies, viņu tiesās pēc kara laika likumiem. Tātad — vai nu koncentrācijas nometne vai pat nošaušana.
Kad es pavēsti parādīju vecākiem, mana māte šo ziņu tik ļoti pārdzīvoja, ka nākamajā dienā viņu paralizēja, un pēc nedēļas māte nomira.
Manas karavīra gaitas sākās 1943. gada 28. jūnijā. Rudenī jau biju frontē kā 506. zenītartilērijas diviziona lielgabala komandieris.
“Zēni, tanki nāk!”
— Kura bija jūsu pirmā kauja?
— 1944. gada 16. martā Veļikajas upes krastos. Šīs upes apvidū mūsu baterija kapteiņa Alfreda Porieša vadībā ieradās jau janvārī, februārī ierakumos izvietojām lielgabalus un gaidījām pretinieka uzbrukumu vai pavēli pašiem doties kaujā.
16. marta rītā pamodāmies no pērkonam līdzīga trokšņa. Gluži kā mācībās, uzreiz bijām kājās, zābaki mums jau apauti, virsjakas mugurā. Svilpoja lodes, gaudoja “katjušas”, visa augstienes mala mutuļoja sprādzienos.
Vada komandieris Aleksandrs Saulītis savā skaļajā Volhovas purvu kaujās trenētajā balsī sauca: “Zēni, tanki nāk!”. Mēs satraucāmies, jo pirmo reizi kaujas laukā tikāmies ar krievu tankiem. Pār mums bira ledus gabali, šķembas, sniega un zemes sajaukums.
Ievainots, bet ierindā
Jāzeps Pizelis, Latgales puisis, izcils tēmētājs, ieņēma tēmētāja šāvēja vietu. Viņš bija labi apguvis tehniku, ļoti drošsirdīgs karavīrs, vēlāk mūs daudzkārt glāba visgrūtākajās kaujās. Pikējošā lidojumā devās ienaidnieka triecienlidmašīnas, divas notriecām.
Mūsu lielgabaliem tuvojās pirmie pieci tanki. Saucu: “Jāzep, pa vidējo — uguni!”. Pēc dažiem lielgabala šāvieniem tanks apstājās. No tā lēca laukā mazi vīriņi un slēpās aiz tanka. Pa vienam sašāvām tanku pēc tanka. Jutu triecienu labajā apakšstilbā un asinis plūda zābakā. Nebija laika domāt, mani pārsēja Zariņš, netālu krita kaprālis Ozols.
— Vai jūs ievietoja hospitālī?
— Es pat pārsiešanas punktā nepaliku, lai mani neaizvestu projām, kliboju atpakaļ pie savējiem. Tuvojās vakars, vēl krita šāviņi, kūpēja sašautie tanki. Kauja beidzās. Krēslā pavadījām kaprāli Ozolu pēdējā gaitā pāri upei. Tāda bija pirmā kauja mums, vidējā kalibra zenītartilērijas baterijas pirmajam vadam, kuru komandēja Aleksandrs Saulītis. Lielgabalu komandieri bija kaprāļi Siliņš, Ozols un es.
Mēs tankus iznīcinājām un Veļikajas upes apkārtni ienaidniekam neatdevām.
Pozīcijas neatdod
— Kauja turpinājās arī 17. martā?
— Turpinājās, bet mēs palikām savās pozīcijās, lielgabalus nosargājam. Sapratām, ka atkāpties nedrīkstam, aiz mums upe, lielgabalus tai pāri nedabūsim, bet kas būs artilēristi bez lielgabaliem? Mūsu lielgabals bija gandrīz neskarts, tikai daži robi aizsargbruņās iesisti. Tēmētājs Jāzeps kopā ar lādētāju Arnoldu Staģīti no Dignājas lielgabalu uzmanīja kā kabatas pulksteni, tāpēc apkalpe varēja būt droša, ka tehnisku kļūmju lielgabalam nebūs, pozīcijās jānoturas tikai cilvēkiem.
— Par latviešu leģionāru varonību gan Volhovas purvos, gan pie Veļikajas upes joprojām stāsta leģendas.
— Tādi ir latvieši. Kauju laikā daudzreiz nodomāju — jo vairāk mūs sit, jo sīkstāki topam. Tajā laikā mums pievienojās arī 15. divīzijas kaujinieki, un todien mūs no zemes virsas gribēja noslaucīt ienaidnieka lidmašīnas, bet mēs izturējām. Lidmašīnu radītais troksnis ir baismīgs, no to mestajām bumbām augstienē izauga melni sprādzienu stabi, bet lielgabalnieki pozīcijas noturēja. Mūs no tām tā arī neizsita.
Latvieši neatkāpjas
Esmu lasījis daudzas vēstures grāmatas, un kaujas pie Veļikajas upes atgādina latviešu strēlnieku brīvības cīņu kaujas gan Tīreļpurvā, gan Nāves salā. Latvieši neatkāpās, krita vai uzvarēja.
— Pēc šīs kaujas 16. martu uzskata par leģionāru piemiņas dienu?
— Tā ir, jo 16. martā abas latviešu leģiona divīzijas — 15. un 19. — bija kopā. Šī mana pirmā kauja pie Veļikajas upes bija tik dramatiska, ka palikusi atmiņā visam mūžam.
Dezertieru nav
— Tomēr Vācija karu zaudēja. Kopā ar vācu armiju atkāpās arī leģionāri. Vai vēl ko cerējāt, ar kādām domām dzīvojāt?
— Zenitartilērijai bruņojuma bija pietiekami, puiši — patriotiski noskaņoti. Kad pārgājām Latvijas robežu un cauri Latgalei virzījāmies uz Kurzemi, neviens Latgales puisis neaizbēga mājās. Pat tādas domas nebija, ka varētu necīnīties. Atkāpšanās bija virspavēlniecības plānota. Mēs ticējām, ka izturēsim līdz galam, jo aizstāvējām savu zemi. Kad 1944. gada 13. oktobrī krita Rīga, mēs bijām pēdējā vienība, kas pārbrauca pāri pontontiltam.
— Un tad nāca Kurzeme…
— Džūkste, Lestene, Saldus… Uz priekšu, atpakaļ. Mēs bijām kā tapa, ar kuru aizbāza visus frontes pārrāvumus, jo zenītartilērijai ir milzīgs spēks.
Gaida baltos kuģus
— Kur sagaidījāt 9. maiju?
— Kurzemē, kur kaujas bija briesmīgas līdz pēdējam brīdim. Pirms tam mani vēl ievainoja pie Gulbenes, manā mugurā vēl tagad ir šāviņa šķemba. Pēdējā smagā kauja marta beigās bija pie Remtes. Aprīlī lielās kaujas aprima. No Remtes mūs “atvilka” uz Zemīti. Kad uzzinājām, ka Berlīne kritusi, bijām sajūsmā. Mēs gaidījām baltos kuģus… (sakot šos vārdus, sirmais leģionārs nespēj novaldīt asaras. Leģionārs te domā angļu un amerikāņu palīdzību, kuru latvieši toreiz gaidīja — aut.)
Mums izsniedza ļoti daudz šāviņu. Cerējām, ka apvienotajām latviešu karavīru vienībām būs jādodas atbrīvot Rīgu. Kāds nereāls sapnis!
Divas dienas domājām, ko darīt — iet mežā vai doties mājās? 9. maija pievakarē cauri Sabilei sāka nākt krievu karaspēks. Latgales puiši devās uz savu dzimto pusi, palīdzējām viņiem sameklēt privātās drēbes un pārģērbties.
13. maijā krievu seržants ienāca mana tēva mājās Stendē, kur biju arī es, un lika viņam sekot. Mūs visus aizveda uz Talsiem, 15. maija vakarā jau bijām Jelgavā. Tad lopu vagoni, Sibīrija…
“Esmu laimīgs”
Daudziem leģionāriem viņu Golgātas ceļš tur arī beidzās, es izturēju. Mani nesalauza, pēc ieslodzījuma nometnē un dienesta padomju armijā atgriezos dzimtenē. Man ir laimīga ģimene, esmu piedalījies Atmodas aktivitātēs un tagad esmu laimīgs, ka varu tikties ar saviem cīņu biedriem. Rakstu un stāstu kara laika atmiņas, lai jaunatne zinātu, kāds bija latviešu leģionārs.
Tikai viens salīdzinājums. Mēs, leģionāri, nekad un nekur nededzinājām lauku mājas. Turpretī vietās, kuras ieņēma krievu karaspēks, jau pirmajā vakarā debesmala bija gaiša no degošajām mājām.
Esmu godīgi dzīvojis, aizstāvējis savu tēvuzemi, un atmiņas par latviešu karavīru varonību man ir svētas.
Fakts.
* Pēc sakāves pie Staļingradas 1943. gadā Hitleram bija vajadzīgi karotāji cīņai pret Padomju Savienību. Tāpēc karadienestā iesauca okupēto valstu vīriešus. 10. februārī izdota pavēle izveidot Latviešu leģionu.
* Latviešu leģiona atceres dienu pirms 50 gadiem — 1952. gada 12. aprīlī — iedibināja pulkvedis Janums. Lai nenokļūtu sarkanās armijas gūstā, viņš izveda 15. divīziju pie amerikāņiem. 1944. gada 16. martā vienīgo reizi Otrā pasaules kara laikā 15. un 19. divīzija cīnījās kopā pie Veļikajas upes. Tāpēc šo dienu nosauca par Leģionāru dienu.
***
Vārds, uzvārds: Leopolds Rubis.
Dzimšanas laiks un vieta: 1923. gada 12. oktobris, Talsi.
Izglītība: augstākā.
Profesija: dzelzceļa ekspluatācijas inženieris, tagad pensionārs.
Ģimene: sieva Elvīra, meita Ingrīda, dēls Edmunds, mazdēls Markuss.
Aizraušanās: makšķerēšana.
Horoskopa zīme: Svari.
