Pagājusī nedēļa bija ļoti spraiga. Esam sākuši rīkot namu iedzīvotāju sapulces — aizvadītajā nedēļā bija piecas šādas tikšanās, kurās in-formējām par jaunumiem namu apsaimniekošanā.
Šīgada sākumā spēkā stājās jaunais namu apsaimniekošanas likums, kas būtiski maina līdzšinējo apsaimniekošanas sistēmu. Svarīgākais, lai cilvēki saprot, ka mājas saimnieki ir viņi, nevis komunālo pakalpojumu uzņēmums, un viņiem arī jādomā par mājas turpmāko likteni. Diemžēl liela daļa cilvēku uzskata, ka viņiem pieder tikai privatizētais dzīvoklis, bet zemesgrāmatā ir noteikts, ka īpašniekam pieder arī mājas domājamā daļa, tas ir, zeme zem mājas un pagalms. Jaunais likums ir izstrādāts tā, lai cilvēki iesaistās savas mājas apsaimniekošanā. Ir diezgan grūti lauzt stereotipu, ka cilvēkiem pašiem jārūpējas par savu māju. Liela daļa ir pieraduši, ka viņiem visu pasniedz gatavu. Turpmāk tā vairs nebūs, paši iedzīvotāji lems par to, kas mājā jādara, kādi remontdarbi jāveic. Mēs, protams, turpināsim sniegt nepieciešamos pakalpojumus, strādās gan santehniķi, gan sētnieki, bet par to, vai mājai jumts jāmaina, lems paši dzīvokļu īpašnieki. Ir beidzies laiks, kad iedzīvotāju maksājumi nonāk kopējā “katlā”, turpmāk katra māja veidos savu uzkrājumu. Jo kārtīgāk cilvēki maksās par komunālajiem pakalpojumiem, jo lielāks uzkrājums veidosies, jo ātrāk iedzīvotāji varēs lemt par remontiem.
Diemžēl ir daudz negodīgu cilvēku, kuri nemaksā. Ja šāds likums būtu pieņemts pirms divdesmit gadiem, mūsu īpašumi nebūtu tik bēdīgā situācijā. Tagad Koknesē teju visām mājām būtu jāmaina jumts vai jāveic citi kapitāli remontdarbi. Komunālās saimniecības uzņēmumam līdzekļu tam nav un nekad nebūs. Jaunajā sistēmā paši iedzīvotāji būs noteicēji, viņi varēs nākt pie mums un jebkurā laikā pārbaudīt, cik liels uzkrājums viņiem jau ir izveidojies, kuri nama iemītnieki ir parādnieki. Interesanti, ka mūsu rīkotās sapulces iedzīvotāji apmeklē proporcionāli parādnieku skaitam mājā — jo vairāk parādnieku, jo mazāk apmeklētāju.
Esam nolēmuši, ka paši vairs ar parādu piedzīšanu nenodarbosimies, to turpmāk darīs parādu piedziņas firma.
Pagājušajā nedēļā deputāti atbalstīja naudas piešķiršanu divām mājām, lai tām var sākt izstrādāt mājas siltināšanas projektu. Katrai mājai piešķirts 1000 latu. Ar iedzīvotāju atbalstu nākamajā sēdē iesniegšu lūgumu, lai līdzfinansējumu piešķir arī citām mājām, kuras atbilst projektā noteiktajām prasībām. Šajās dienās netīšām ieraudzīju pagājušā gada “Kokneses Vēstu” numuru, kur pirms vēlēšanām deputāti sola atbalstīt māju siltināšanas projektu. Tagad viņiem ir iespēja savus solījumus apliecināt ar darbiem. Koknesē nav nemaz tik daudz daudzdzīvokļu māju, tā ka lielas summas nebūs vajadzīgas.
Jaunais namu apsaimniekošanas likums ir pārņemts no Eiropas, ja tas būtu izdarīts agrāk, tagad nevajadzētu teju visas mājas kapitāli remontēt. Vajadzēja paiet divdesmit gadiem, lai mēs to saprastu, bet tagad ir cita problēma: iedzīvotāji vairs nevienam netic un savstarpēji nespēj vienoties. Nav brīnums, ka lielajās pilsētās iesniedz maz Eiropas projektu māju siltināšanai, jo gandrīz nevienā mājā uz sapulci neatnāk 51% iedzīvotāju, kas nepieciešams, lai nolemtu, ka māja jāsiltina. Tāda ir reālā situācija.
Sākusies priekšvēlēšanu cīņa par krēsliem Saeimā, kuriem jau pieteikušies 87 no 100 esošajiem deputātiem. Domāju, ka pēc vēlēšanām nekas nemainīsies uz labo pusi. Drīzāk būs pretēji — pēc vēlēšanām sāksies gan nodokļu likmju pārskatīšana, gan algu “griešana”. Zinām, kā pie mums dala amatus, tāpēc nez vai mainīsies sejas lielajos amatos.
Daudzas lietas gan vajadzētu mainīt, pirmkārt, samazināt lielo valsts pārvaldes aparātu. Tagad mums, komunālo pakalpojumu uzņēmumam, katru mēnesi jāsniedz pārskats vairāk nekā desmit uzraudzības institūcijām. Iznāk, ka teju visu mēnesi jādrukā “papīri”, bet reālam darbam tikpat kā nav laika.
Dažreiz šķiet, ka mūsu valstsvīri cenšas no jauna izgudrot velosipēdu. Piemēram, medicīnas nozarē. Tagad tajā izveidojusies situācija, ka, cilvēkam saslimstot, faktiski jādodas nevis uz slimnīcu, bet uz morgu vietu meklēt, jo maz ir tādu, kas var atļauties samaksāt par ārstēšanos. Vai nebija vienkāršāk ieviest obligāto veselības apdrošināšanu, kā tas ir civilizētajās pasaules valstīs? Tad cilvēks vismaz zina: ja ar viņu kaut kas notiks, valsts par to parūpēsies. Pagājušajā nedēļa mana paziņa ar mazu bērnu nokļuva kādā no Rīgas slimnīcām. Kamēr bērns nesaļima, pie viņa neviens klāt nenāca. Lūk, kas būtu jāmaina, nevis jāgudro kaut kas no jauna!
Savu dzīvi esmu nedaudz saistījis ar mūziku, tādēļ pavēroju konkursu “Jaunais vilnis”. Jāatzīst, ka ar katru gadu šī konkursa kvalitāte mazinās, aizvien vairāk tas sāk atgādināt “Eirovīziju”. Arī konkursa uzvarētājas dziesma stipri atgādināja “Eirovīzijas” dziesmu, nesaprotu, ar ko tā izcēlās citu vidū un kāpēc ieguva galveno balvu. Lai arī šogad Latviju pārstāvēja divi kolektīvi, neviens no tiem īpaši neizcēlās, un bija skaidrs, ka pie balvām mūsējie netiks. Arī dziesmu un tērpu izvēle, manuprāt, nebija veiksmīga. Konkursa atlasei bija pieteikusies arī Dukuru ģimene, domāju, ja viņi šogad pārstāvētu Latviju, rezultāti būtu labāki.
Katru gadu pirms konkursa raisās plašas diskusijas par to, vai Latvijā vispār tādu vajag rīkot. Manuprāt, tā ir ne tikai lieliska iespēja popularizēt Latviju daudzās valstīs, bet arī nopelnīt. Daudzi nesaprot, ka šie cilvēki, kas ieradušies no Krievijas un citurienes, pie mums pērk preces un pakalpojumus, par ko vietējie maksā nodokļus, kas nonāk Latvijas budžetā. Un uz “Jauno vilni” nebrauc nabadzīgākā Krievijas publika. Šogad arī pats Abramovičs bija ieradies. Lai tik brauc un tērē naudu, jo labāk mums! Arī jaunajiem mūziķiem tā ir lieliska iespēja sevi parādīt plašākai auditorijai. Vajadzētu mest pie malas pārspīlēto nacionālismu, tas te ir nevietā.
Katru gadu kopā ar ģimeni cenšos aizbraukt kaut kur atpūsties, šogad daudz darba, tāpēc neizdevās. Sieva ar bērniem pagājušonedēļ gan atgriezās no ceļojuma pa Bosniju — Hercegovinu. Nedaudz noguruši, bet braucienu vērtē ļoti labi. Ceru, ka nākamgad izdosies kaut kur aizbraukt visiem kopā.
