Nesen pilngadību atzīmēja koknesiete Megija Čakste. Aktīvā jauniete ar sirdi un dvēseli nododas trīs vaļaspriekiem — dejošanai, sportam un dziedāšanai. Līnijdejas ir viņas lielākā kaislība, vienlaikus tas ir ģimenes mantojums, jo tieši ar šo dejas žanru nodarbojas ģimenes sievietes trīs paaudzēs.
Dejo no paaudzes paaudzē
Megija nāk no lielas ģimenes. Abām jaunietes vecvecāku ģimenēm kopā ir 14 mazbērnu, jubilāre ir otra vecākā. Megijai ir trīs jaunākas māsas un brālis. “Vecāki no manis daudz neprasa, ja runa ir par mazāko pieskatīšanu. Sirdsapziņa mudina mani vairāk palīdzēt viņiem un citiem radiniekiem. Nav slikti būt vecākajai, tomēr man būtu gribējies vecāku māsu vai brāli,” par ģimeni stāsta Megija.
Jubilāre ir I. Gaiša Kokneses vidusskolas 12. klases skolniece. Ikdiena ir piesātināta dažādām aktivitātēm un nodarbībām. Koknesiete nav no mierā sēdētājām, enerģiju diendienā atdod un no jauna saražo, dejojot, sportojot un dziedot.
Ar līnijdejām Megijas ģimenē aizrāvušās vairākas daiļā dzimuma pārstāves trīs paaudzēs. Pieredzējušākā ir jubilāres vecmamma Ilga Tiltiņa, jubilāres mamma Jolanta šobrīd dejot pārtraukusi, taču dejas vilinājumu mantojusi Megija, viņas septiņus un četrus gadus vecās māsas un māsīca Marta. “Bērnībā mani ņēma līdzi uz deju mēģinājumiem un pasākumiem. Tolaik līnijdejas mani neaizrāva, man bija garlaicīgi vērot pārējās dejotājas, gribēju ātrāk doties mājās. Inga Ozoliņa, mana deju skolotāja, izveidoja deju mēģinājumu grupu bērniem. Var teikt, ka mani piespieda aiziet. Biju skeptiski noskaņota, bet kopā ar māsīcu aizgāju, viņa tolaik bija bērnudārzniece, es mācījos sākumskolā. Iegāju zālē, ne ar vienu nesasveicinājos, vienkārši noliku somu. Pēc tam vairs atceros tikai pirmo koncertu. Man iepatikās! Deja ir kļuvusi par manu kaislību, bez tās es nebūtu Megija. Daudzi domā, ka līnijdejas ir garlaicīgs deju žanrs. Tie ir stereotipi. Ja painteresētos, tad atklātos, cik dažādi un ekspresīvi ir līnijdeju stili. Līnijdejas ietver visus deju stilus. Lai gan to sākums ir kantri dejas, līnijdejās izpilda arī valša, sambas, hiphopa un daudzu citu deju ritmus. Man patīk šī dažādība,” stāsta koknesiete. Megijai ļoti patīk dejot čačača ritmos, bet visbrīvāk viņa jūtas, dejojot hiphopa stilā. Pievienotā vērtība dažādiem stiliem, kā valsim un čačača, ir iespēja uzvilkt krāšņu kleitu un justies kā princesei. Līnijdejas var dejot ikviens, nav nepieciešams deju partneris. “Man patīk, ka nav vajadzīgs otrs cilvēks, lai dejotu un izpaustos. Nav jāpaļaujas uz kādu citu, es varu būt es pati. Līnijdejas ir lieliskas, jo nav vecuma ierobežojuma. Dejot var jebkurā vecumā. Labam dejotājam jābūt apveltītam ar gribēšanu un motivāciju. Ja tas būs un mēģinājumos ieguldīs daudz darba, tad arī rezultāti būs. Tas ir visa pamatā,” stāsta Megija. Koknesiete ir piedalījusies vairākos konkursos un deju sacensībās. Viņa lepojas ar astoņos gados sasniegto. “Esmu sasniegusi līmeni, kad man pašai jāsaprot, ko es daru, un jāizvērtē savs tehniskais sniegums, soļi. Svarīgi smaidīt un būt pārliecinātai par sevi. Visas sacensības man ir bijušas nozīmīgas. Divas reizes esmu piedalījusies pasaules čempionātā Anglijā. Pirmajā reizē ieguvu 5. vietu, kas man šķita liels sasniegums. Pēc gada motivācija bija vēl lielāka, saņēmos, cītīgi strādāju un izcīnīju 3. vietu.” Pirms pāris gadiem Megija apsvēra domu pēc skolas beigšanas dzīvi saistīt ar deju, kļūt par horeogrāfi vai atvērt savu deju studiju. “Man ir bail, ka dejošana no sirdslietas pārvērtīsies pienākumā un nesagādās to prieku, kāds ir tagad. Man ir svarīgi saglabāt gandarījuma sajūtu par paveikto. Gribu turpināt dejot sev, savam priekam, nevis pienākuma vai naudas dēļ.”
Katram līnijdeju stilam pēc nolikuma paredzēts atbilstošs ietērps. Neskaitot hiphopu, kurā tiek vilkti brīvā laika apavi, pārējos gadījumos velk zābakus, tostarp pie balles kleitām. “Protams, var dejot arī kurpēs, tomēr zābaki — tā ir prasmīga dejotāja norma, piedaloties sacensībās — prasība. Manuprāt, tas arī ir ērtāk, zābakā kāja jūtas stabilāk.” Megija ir pieredzes bagāta dejotāja, padomus novērtē arī vecmāmiņa Ilga. “Vecmāmiņa mani motivē dejot un darīt to pēc iespējas labāk. Man ir svarīgi saglabāt līnijdeju mantojumu. Tā ir mūsu ģimenes sirdslieta.”
Stadionā “uzlādē baterijas” jaunam cēlienam
Arī sports sākotnēji Megiju īpaši neinteresēja. Tam, ka viņai ir augstvērtīgi sasniegumi soļošanā, jaunietei jāpateicas draudzenēm, kurām jubilāre aizgāja līdzi un sāka apmeklēt treniņu nodarbības pie Viktora Ņuhtiļina. “Mācījos 5. klasē. Nodomāju, ka aiziešu uz vienu nodarbību, un viss. Nebiju sajūsmā par treniņu, taču turpināju iet, un, redz, kā viss iegrozījās. Man nav tipiski atmest ar roku iesāktajam. Ar vienu apmeklējumu ir par maz, lai varētu izdarīt secinājumus. Tagad uz treniņiem doties liek ne tik ļoti ambīcijas par augstvērtīgiem sasniegumiem kā vēlme un vajadzība pēc fiziskām aktivitātēm. Man patīk pēc skolas izlādēties stadionā un uzlādēties jaunam cēlienam. Vieglatlētikas treniņi uzlabo veselību, domāšanu un ir lielisks brīvā laika pavadīšanas veids. Daru to sev, savam priekam. Izbaudu procesu, nevis dzenos pēc medaļām,” stāsta jubilāre. Megija ir talantīga soļotāja, šajā disciplīnā viņu ievirzīja un sagatavoja treneris. Jauniete pati smej, ka par soļošanu ne vienmēr ir sajūsmā, taču uzticas trenera spriedumam — nevajag atstāt novārtā to, kas padodas.
Nedroši bija pirmie soļi skolas korī. Pirms tam meitene bija dziedājusi mūzikas skolas korī. Neraugoties uz pieredzi, skolas koris biedēja. “Likās, ka aiziešu, mani noklausīsies un nepaņems, citi smiesies. 10. klasē tomēr saņēmos. Pirmais gads bija interesants. Kā jau tas ir ar mani, lielu sajūsmu sākumā nejutu, taču pēc gada viss mainījās. Kā man patīk dziedāt korī! Vadītāja ir lieliska. Gatavojāmies dziesmu svētkiem, mēģinājumus gaidīju ar lielu nepacietību. Sākās pandēmija, sēdēju mājās un novērtēju zaudēto ikdienu. Man pietrūka mēģinājumu, skumu par pārceltajiem dziesmu svētkiem. Šis ir mans pēdējais gads skolā, ceru, ka pagūšu vēl vienu reizi dziedāt lielajā Mežaparka estrādē.”
Profesijas izvēli balstīs uz sajūtām
Megija atzīst, ka apvienot visas sirdslietas ar mācībām ir grūti. Pavasarī jauniete iestājās autoskolā. Pandēmijas dēļ autovadītāja apliecības iegūšana ieilgusi, un tagad laiks jāizbrīvē braukšanas nodarbībām. “Viegli nav, taču jo vairāk dara, jo vairāk var izdarīt. Ja es uzņemtos vēl kādas saistības, gan jau ieplānotu tās savā ikdienā un tiktu ar visu galā. Piemēram, man gribētos dejot tautas dejas, taču tas šobrīd ir neiespējami, jo nodarbību laiki pārklātos.”
Mazai esot, Megijai patika sēdēt pie automašīnas stūres. Paaugoties pirmās braukšanas iemaņas jubilārei iemācīja vectēvs. Tas ir viens no daudzajiem mērķiem koknesietes izdarāmo darbu sarakstā. Praktisko daļu jauniete cerēja nokārtot līdz pilngadības svētkiem, lai drīz pēc 18. dzimšanas dienas varētu kārtot valsts eksāmenus. “Reizēm viss nenotiek, kā plānots. Ir grūti apvienot mācības autoskolā ar skolas pēdējo mācību gadu vidusskolā. Šomēnes jau trīs braukšanas reizes bija skolas dienā. Sanāk nedaudz iekavēt, saraušu, un gan jau viss būs labi!” Šobrīd Megijai nav pārliecības, ko studēt pēc vidusskolas absolvēšanas. Viens gan ir skaidrs — pasīvs darbs pie rakstāmgalda astoņas stundas dienā nav domāts viņai. “Es gribētu, lai man ir skaidra vīzija, ko vēlos iesākt, bet šobrīd konkrētības nav. Esmu izkristalizējusi pāris iespēju, ceru, ka šogad gūšu apskaidrību, ko dzīvē vēlos darīt un kādā profesijā strādāt. Gribētu, lai apkārtējie vairāk izteiktu savas domas, kur, viņuprāt, būtu mana īstā vieta. Neviens mani nebaksta un ceļu nerāda. Paļaušos uz sajūtām. Esmu aktīva un nespēju visu dienu nosēdēt pie papīriem. Jau skolā man ir grūti mierā nosēdēt, kur nu vēl gadu desmitiem darīt pasīvu darbu.”
Nesen Megija, kā pati saka, atzīmēja savu līdz šim labāko dzimšanas dienu. Pilngadība svinēta vismīļāko cilvēku kompānijā siltā noskaņā. “Tā ir īpaša sajūta — svinēt pilngadību un apzināties, ka es vairs neesmu bērns. Vecāku acīs joprojām būšu maza, bet iekšēji jūtu, ka sācies jauns dzīves posms. Principā nekādas lielās pārmaiņas jau nav notikušas, tas vairāk ir sajūtu un domāšanas līmenī. Tagad uz mani gulstas lielāka atbildība, apzinos savu rīcību un gatavojos patstāvīgai dzīvei. Man vēl ir gads ģimenes ligzdā. Izbaudīšu šo laiku un vecāku gādību. Es joprojām ieklausos vecākos, viņu viedoklis man vienmēr būs svarīgs. Vēl jāpaiet laikam, lai es pilnībā aprastu ar atbildību, kas gulstas, kļūstot pilngadīgai.” ◆
