“Tu nāc pretī tā kā saukts. Ješka, uzmini krustvārdu mīklas vienu vārdu. Burta nav neviena. Trīs vīri un viena sieva — kuram no viņiem tiks luksusauto?” satiekot draugu, vienā elpas vilcienā norunāja Frīdis.
“Kaut ko stulbāku nevarēji izdomāt?” sašuta Ješka.
“Tu ilgi guli un neklausies radio. Svētdienas rītā ik pusstundu ziņoja, ka spēkavīra vadītā ministrija izsludināja konkursu par luksusauto nomu vienam no eksprezidentiem, bet vārdu pagaidām neizpauž,” skaidroja Frīdis.
“Kas tur ko minēt — dāmām vienmēr priekšroka. Bet godīgi tas nav. Varēja uzreiz visiem četriem eksiem sagādāt luksusautiņus. Nabadzības dēļ lepnību nedrīkst zaudēt,” secināja Ješka.
“Kāda vajadzība viņiem Rīgā braukāt ar auto? Pensionāri bez maksas var vizināties no rīta līdz vakaram. Būtu iespēja tikties ar cilvēkiem, aprunāties, paklausīties, ko viņi domā par politiķiem, oligarhiem, viņu sakariem. Braucot lepnā auto ar apsardzi, tādu iespēju nav. Kāpēc viņi liedz sev tādu prieku?” jautāja Frīdis. “Arī nodokļu maksātājiem būtu lētāk viņus uzturēt.”
“Nu gan tu aizrunājies! Viņi pēc četru gadu darba līdz mūža beigām var justies kā niere taukos — bezmaksas dzīvoklis, mašīna, sekretārs, apsardze, laba pensija. Es arī tā gribētu dzīvot,” sapņaini teica Ješka.
“Saki, kura bagātā valsts bijušajiem prezidentiem sagādā tādu komfortu? Kas tev tiek par mūža darbu? Vai tev lielāka pensija nekā viņiem, ka knapinies un par visu maksā, acis bolīdams? Kāpēc vēl jāklausās viņu gudrās runas par vienlīdzību un vienotību, ja paši ir atrāvušies tik tālu no tautas?” nerimās Frīdis.
“Četri gadi nav joka lieta. Cik valstu var apceļot, cik tikšanos, cik saviesīgu vakariņu, cik lentīšu jāpārgriež, atklājot dažādus objektus… Sapnis, ne dzīve! Paradīze un komunisms vienlaicīgi!” jūsmoja Ješka.
“Sapņotāj, labāk paskaties uz savām izdilušajām biksēm un funktierē, kā tikt pie jaunām!” ieteica Frīdis.
Vīru sarunā ieklausījās
Silvestrs
