28. oktobrī Aizkraukles pilsētas kultūras namā uz akustisko koncertprogrammu “Sajūtu mistērija” aicina dziedātāja Jenny May (īstajā vārdā Maija Stuģe).
Koncerts solās būt bagātīgs gan repertuāra, gan radīto emociju ziņā, un galvenais, ko pati dziedātāja saviem klausītājiem vēlas sniegt, ir iespēja izbaudīt šo sajūtu gammu, un tajā visā atrast pašiem sevi.
Meitene, kas nav no “Fabrikas”
— Maija un mūzika — cik sen jūs esat saistītas?
— Mūzika ir bijusi ar mani jau no bērnības. Atceros, kā četru gadu vecumā dziedāju līdzi “rādžiņam”, kad mamma mani laukos ņēma līdzi ravēt vagas. Dziedāju visu laiku, bet pirmo reizi par to tiku novērtēta vienpadsmit gadu vecumā, kad piedalījos konkursā “Jēkabpils zvaigzne”. Salīdzinot ar pārējiem konkursantiem, man nebija nekādas īpašās sagatavotības, ar mani nebija strādājuši profesionāli pedagogi, bet tik un tā es finālā tiku pie otrās vietas. Tas laikam arī bija brīdis, kad mana mamma saprata, ka dziedāšana nav vienkārši bērnišķīga kaprīze. Mamma mani audzināja viena, tāpēc vēl jo vairāk bija būtiski just viņas atbalstu. Naktī pirms koncerta viņa no savas vakarkleitas šuva man skatuves tērpu — tas deva sajūtu, ka mamma man tic. Un, ja mamma man tic, tad viss izdosies!
— Kādi ir trīs būtiskākie pagrieziena punkti jūsu muzikālās karjeras veidošanā?
— Profesionālajā ziņā pirmais lielākais sasniegums bija piedalīšanās Austrijas mūzikas šovā “Starmania”. Man toreiz bija astoņpadsmit gadi, un es Austrijā strādāju par auklīti. Pieteicos šova atlasei, kur no divpadsmit tūkstošiem dalībnieku iekļuvu četrdesmit labāko vidū, kuriem bija iespēja uzstāties televīzijā. Tas bija liels pārsteigums sev pašai un lika padomāt — varbūt kaut kas manī tomēr ir? Nākamais nozīmīgais solis jau bija Latvijā. Lai gan man bija tikai pāris ierakstītu singlu ne pārāk labā kvalitātē, es tos aiznesu uz Jēkabpils radio, no kurienes tie tālāk aizceļoja uz Rīgu — uz ierakstu studiju “Aktiv Music”, kur tieši tajā laikā meklēja meiteni, kas nav no fabrikām (mūzikas talantu TV šovi — aut.). Vēl vairāk viņus interesēja arī mana pieredze un panākumi Austrijā, tāpēc ļoti drīz tika parakstīts sadarbības līgums. Tad jau kļuva skaidrs — viss būs! Domājot par savu izaugsmi tagad, kā trešais būtiskākais punkts noteikti jāmin manas meitiņas Sāras piedzimšana. Tas radīja ļoti daudz jaunu sajūtu, lika domāt par lietām dziļāk, līdz ar to radīja vēlmi vairāk eksperimentēt arī mūzikā.
— Kas tieši ir mainījies muzikālajā repertuārā?
— Uz skatuves esmu jau divpadsmit gadus, un, nenoliedzami, galvenokārt visi mani zina kā popdziesmu un ballīšu meiteni, bet pēdējos divos gados neesmu baidījusies pieķerties arī kaut kam nopietnākam, ne tik tipiskām kompozīcijām, tādējādi ļoti paplašinot savu muzikālo spektru līdz pat rokam, blūzam, pasaules un Latvijas klasikai… Pārveidoju arī jau savas esošās kompozīcijas, papildinot tās ar neparastiem instrumentiem, piemēram, arfu, vai vienkārši spēlējoties ar savām dziesmām — tā lai ne man, ne klausītājiem nebūtu garlaicīgi tās klausīties. Tomēr neuztraucieties — temperamentīgā un priecīgā Jenny May nekur nav pazudusi! (Smejas.)
Būtiska atziņa, kas arī ieviesa pārmaiņas manā repertuārā, ir valoda. Kā jau visi jaunie mākslinieki, kuri vēlas iekarot pasauli, sākumā dziedāju angliski, bet tā bija liela kļūda — savā valstī ir jādzied savā valodā. Tikai tādā veidā tu pats vari būt tas, ko dziedi, un tavi klausītāji var saņemt to, ko vēlies viņiem teikt.
— Vai pati mūzika jau nav universāla valoda, kas ļauj visu pateikt bez vārdiem?
— Manuprāt, mūzika ir kā sajūta. Ja jūties citādāk, nekā dziedi, tad zūd fokuss, zūd jēga. Ir jāklausa savām sajūtām, jāieklausās savās visdziļākajās domās, lai mūzika iznāktu patiesa. To arī esmu sapratusi no savas pieredzes — pat ja kāda ideja šķiet pilnīgi traka, 100% neiederīga un visi draud ar izgāšanos, bet tu iekšā jūti, ka tā vajag, tad tas ir jādara! Tad mūzikas valoda būs patiesa un savienota ar klausītājiem! Nezinu, tas ir spīts vai sirdsbalss, kas man liek tā rīkoties, bet es jūtu, ka tā vajag! Vislabākais ir tas, ka šīs šķietami nesavienojamās lietas vienmēr ir attaisnojušās. Pēc tam visi atrunātāji nāk klāt un saka, ka bija “baigi” labi.
“Sajūtu mistērija” — par sajūtu maģiju
— Koncerttūre “Sajūtu mistērija” — ko tajā varam sagaidīt?
— Šajos koncertos man beidzot ir iespēja dalīties ar tām mīļajām dziesmām, kas ir kopā ar mani jau no bērnības. Tas, ka varu atļauties dziedāt to, ko jau sen esmu gribējusi — tā ir lielā balva pašai sev. Dziesmas ir ļoti dažādas, un atkal kādam varētu šķist, ka rasols vien no tā sanāks, bet tā nav, ja dziedi to, kas nāk no sirds — tad viss kļūst saprotams.
— Kas ir galvenā ziņa vai sajūta, ko ar šiem koncertiem vēlaties nodot saviem klausītājiem?
— Es ļoti vēlos, lai šī koncerta laikā katram klausītājam būtu iespēja pabūt pašam ar sevi, sajust sevi. Emocionāli koncertā būs ļoti daudz nokrāsu — sākot no vieglām un priecīgām līdz pat roķīgām, un vēl tālāk — līdz dvēseliski pacilājošām, tā, lai arī katrs klausītājs savā sajūtu pasaulē var izstaigāt ļoti plašu emocionālo gammu. Ļoti ceru, ka šie koncerti būs kā forša vieta, kur relaksēties un satikt pašam sevi.
— Kāpēc koncerttūres nosaukumā izvēlēts vārds “mistērija”?
— Nosaukums atnāca pie manis, un uzreiz ne tikai man, bet arī manai menedžerei bija skaidrs, ka tas ir īstais. Sajūtas — tās ir vibrācijas un enerģijas. Manuprāt, tas jau vien ir kaut kas maģisks, ko mēs nespējam ar prātu saprast un novērtēt. Mistērija, protams, ietver arī noslēpumaino pusi, bet šajā gadījumā es vairāk domāju tieši par to mistisko pieredzi mūsu dzīvēs…
Meita, kleitas, koncerti un kaķi
— Ja Maija Stuģe nebūtu dziedātāja, kas viņa būtu?
— Pēc profesijas esmu vācu valodas skolotāja, tāpat kā mana mamma. Vienmēr biju solījusies sev, ka par skolotāju jau nu gan nekļūšu, bet — nekad nesaki “nekad”! Sanāca tieši tā. Tomēr šī profesija nav tas, kas es būtu — tā rāda, kas es biju… Ja es nebūtu dziedātāja, tad laikam būtu aktrise — skatuve tātad paliek tik un tā.
— Kā paiet jūsu ikdiena?
— Tagad, kad sākusies koncerttūre, ļoti daudz laika aiziet gan intervijām, gan mēģinājumiem un ierakstiem studijā. Nesen atgriezos no ciemošanās Austrijā, bet tagad man pašai ir ciemiņš — no Anglijas ir atbraukusi mana draudzene dziedātāja Ladybird (īstajā vārdā Tatjana Šihmuratova — aut.). Nereti laiku aizņem arī tekstu radīšana, jo tas ir ļoti īpašs process, kad no visa pārējā ir jāatslēdzas. Taču šobrīd viss ir par un ap koncertiem! Daudz nākas domāt gan par tehniskajiem risinājumiem koncertos, gan par vizuālo tēlu. Pirmajā “Sajūtu mistērijas” koncertā, kas notika Liepājā, kleitas mainīju trīs reizes. Redzēs, kā būs Aizkrauklē!
— Kāda ir jūsu laimes recepte?
— Manuprāt, laime sastāv no daudzām mazām laimītēm katru dienu. Citreiz jūtos laimīga, ja varu kādam palīdzēt, ja kāds vienkārši silti uzsmaida vai, piemēram, kad saņemu mīļu vēstuli vai ziņu. Šīs visas lietas rada to iekšējo pacilājumu, un jau atkal nonākam pie sajūtām — laime rodas no sajūtām un iedvesmojošām lietām.
— Kas ir tās lietas, kas dara jūs laimīgu?
— Kleitas! (Smejas.) Un kaķi — man mājās ir divi, un viņi pavisam noteikti zina, kā rūpēties par labu garastāvokli. Vēl mani ļoti iedvesmo mana piecgadīgā meitiņa Sāra — kā viņa šobrīd uztver pasauli, kā veidojas viņas sapratne par visu apkārt. Citreiz viņa pasaka tādas lietas, par ko mēs nekad neaizdomātos! Vēl, protams, neizmērojama laimes sajūta rodas koncertos, kur vienmēr smeļos tik daudz gaišas enerģijas, ka, atnākot mājās, negribas itin neko, tikai būt ar sevi klusumā, jo iekšā deg prieks.
— Kādi mākslinieki, dziedātāji vai rakstnieki jūs iedvesmo?
— Mani ļoti iedvesmo īru mistiķes Lornas Bērnes grāmatas — tā gan ir vairāk spirituāla literatūra, nevis daiļliteratūra, bet man Bērnes rakstītais ir ļoti daudz devis. Esmu izlasījusi visas viņas grāmatas, neskatoties uz to, ka latviski ir izdotas tikai divas — visas pārējās lasīju vācu valodā.
No mūziķiem par nepārspētu latviešu mūzikas leģendu es uzskatu Igo Fominu. Nevaru iedomāties nevienu, kurš būtu šobrīd tādā līmenī kā viņa dziesmas astoņdesmitajos gados. Es tiešām ļoti cienu viņa veikumu un iedvesmojos no tā.
— Ar kādiem savas dziesmas vārdiem jūs gribētu sveicināt savus klausītājus?
— Piedziedājums no mana jaunā singla “Vieglāk” ir kā veiksmes formula, ko gribētu novēlēt visiem. Šie vārdi aicina nebaidīties darīt lielas lietas, bet uztvert to visu ar vieglumu:
Skrien ātrāk,
lec augstāk,
skauj ciešāk!
Ej tālāk,
met drošāk,
ņem vieglāk! ◆
