No medicīnas viedokļa nevar abstrakti definēt, ko vajag, jo katru reizi vajadzības var būt dažādas.
“No medicīnas viedokļa nevar abstrakti definēt, ko vajag, jo katru reizi vajadzības var būt dažādas. Jāsāk ar to, ka tiek skaidrībā, ko valsts var atļauties un kas maksās par pārējo,” uzsver ģimenes ārsts Igors Stoma, jautāts par iecerēto obligāto veselības apdrošināšanu (OVA). Faktiski valstī tā jau darbojas kopš 1996. gada, taču cerībā izskaust pateicības maksājumus aktualizēts jautājums par tās paplašināšanu.
Meklē naudu medicīnai
OVA Latvijas iedzīvotājiem gadā varētu izmaksāt ap 150 latiem — intervijās ir atzinis veselības ministrs Vinets Veldre. Valsts garantēta OVA tiktu bērniem, kuriem jau tagad veselības aprūpe ir bez maksas, pensionāriem, maznodrošinātajiem, invalīdiem un citām sociāli mazāk aizsargātajām iedzīvotāju grupām, noteiktu profesiju strādniekiem. Pašlaik, pēc apdrošinātāju aplēsēm, Latvijā veselības apdrošināšanas polises esot aptuveni 45 procentiem iedzīvotāju, lielāko daļu saviem darbiniekiem iegādājušies darba devēji.
Pēc ministra domām šādu jaunu maksājumu ieviešana veicinās pacientu līdzatbildību pašiem par savu veselību un nodrošinās lielu papildu naudu veselības aprūpei kopumā. Līdzekļu ieplūšana ļaušot arī risināt kadru trūkuma problēmas medicīnā, pildīt solījumus un paaugstināt algas. Koncepcija varētu būt gatava rudenī, sistēmas ieviešana notiktu divos, trijos gados.
Lai bagātais maksā par nabago
Masu medijos līdz šim izskanējis tikai regresīvā nodokļa variants – visi maksā fiksētu daļu, līdzīgi, kā tas šobrīd ir ar ienākuma nodokli, kas noteikts procentos. Īstenojot klasisko apdrošināšanas solidaritātes principu “veselais maksā par slimo, bagātais — par nabago”, vismaz teorētiski apspriešanā vajadzētu parādīties arī variantam par progresīvo nodokli — jo lielāki ienākumi, jo lielāka nodokļa likme.
Latvijas Apdrošinātāju asociācijas veselības apdrošināšanas komisijas vadītāja, akciju sabiedrības “Balta” veselības, nelaimes gadījumu un ceļojumu apdrošināšanas produktu vadītāja Vita Bočkāne atgādina, ka nepieciešami konceptuāli valsts lēmumi. Pamatuzdevums ir pakalpojumu apmaksas sadalīšana starp valsti un apdrošinātājiem. Valstij būtu precīzi jānosaka, par kuriem pakalpojumiem tā ir gatava norēķināties ar medicīnas iestādēm un kas savukārt ir tas pakalpojumu loks, kas tiek nodots apmaksai privāto apdrošinātāju pārziņā. V. Bočkāne akcentē, ka būtu nepieciešamas arī drošas garantijas tam, ka valsts “grozā” ietvertie pakalpojumi tiks konsekventi apmaksāti paredzētajā apmērā visa gada garumā. Pašreiz gada beigās reizēm rodas problēmas ar kvotām, ārstniecības iestādes nesaņem naudu par pārstrādāto.
Jāizvērtē iespējas
“Faktiski ir vienalga, no kurienes nauda rodas. Ja par pakalpojumu nemaksā valsts, ir jābūt kādam, kurš maksā — pats pacients vai viņa apdrošināšanas kompānija, sociālie dienesti, labdari. Problēma ir tā, ka naudas nozarē nav pietiekami, bet veselības aprūpe nevar būt tikai bizness, ir arī sociālais pasūtījums,” skaidro I. Stoma. Lai arī vairākkārt skanējuši priekšvēlēšanu solījumi, ka veselības aprūpei būs septiņi procenti no iekšzemes kopprodukta, šogad sasniegta tikai četru procentu robeža.
“Nevienu neapmierina, ka jāgaida rindā. Ja pie mums būtu kā ASV, kur medicīnai tiek 16% no kopprodukta, varbūt arī te rindu nebūtu,” spriež I. Stoma. Turklāt valsts apmaksātajā pakalpojumu “grozā” nevar strikti “ielikt”, piemēram, tik un tik izmeklējumu ar vēdera sāpēm, jo katrs gadījums ir individuāls. Tā varētu būt lielākā problēma — izkalkulēt, cik vienam pacientam var atvēlēt un kas par to iznāk.
Mācīsimies no igauņiem
“Noteikti vajadzētu kaut ko darīt, lai pensionāriem nav jāmaksā par vizīti pie ģimenes ārsta,” uzskata ģimenes ārste Alla Popova. Piecdesmit santīmu vecam cilvēkam ir liela nauda, bet valstij nevajadzētu būt grūti tam atrast līdzekļus. Līdz 1996. gadam viņa strādāja stacionārā Igaunijā, kur jau tolaik bija obligātā vispārējā veselības apdrošināšana. Toreiz īpašu uzmanību tam nepievērsa, bet tagad A. Popova vērtē: mediķiem Igaunijā algas ir lielākas, valsts kompensētos medikamentus ārsti izraksta, nebaidoties, ka varētu pārsniegt kvotas. Liepājā zināms gadījums, kad ģimenes ārstam šogad piemērots naudassods par līdzekļu pārtēriņu pat gripas epidēmijas laikā.
Lai saprastu, cik un kādas izcelsmes nauda vispār apgrozās nozarē un konkrēti slimnīcās, Veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūra sadarbībā ar Veselības ministriju septembrī sāks finanšu un funkciju auditu Latvijas slimnīcās.
Pateicības ir tradīcija
Ministrs domā, ka līdz ar OVA ieviešanu pacienti sākšot apzināties, ka ir par ārstniecības pakalpojumiem samaksājuši, un viņu “roka vairs nesniegsies uz kabatu pēc aploksnes”, jo cilvēki nevēlēšoties maksāt divreiz, — citē ziņu aģentūra LETA. V. Veldre gan atzīst, ka šāds solis neizskaudīs “pateicības” pilnībā, jo tās esot pārāk iesakņojušās.
Ģimenes ārste Ilze Aizsilniece laikrakstā “Diena” vēsta par Austrumeiropas specifiku un Ungārijas pieredzi, kur ir gan OVA, gan deviņdesmitajos gados legalizēti honorāri ārstiem, taču pacienti turpina maksāt tieši ārstiem arī skaidrā naudā. To esot pierādījuši vairāki pētījumi.
Arī Veselības ministrijas mājaslapā uz jautājumu: “Vai jūs esat personīgi pateicies ārstam ar dāvanām, ziediem vai materiālām vērtībām?” lielākā atbildētāju daļa jeb 55% ir izvēlējušies variantu “Jā, es gribu individuāli pateikties ārstam”, bet tikai 33% atbildējuši: “Nē, jo ārstam samaksā valsts”.
“Esmu bijusi apdrošināta, un tā ir lieliska sajūta, bet par tādu nepieciešamību cilvēks gan aizdomājas tikai tad, kad kaut kas notiek. Šobrīd esmu pašnodarbināta, bez polises un varu tikai priecāties par darba devējiem, kas savus darbiniekus apdrošina,” stāsta Aiga Jaunskalže, projektu vadītāja. Viņa spriež, ka vienmēr izšķirošie ir ekonomiskie apsvērumi un vērtības, kas nosaka prioritātes. Domājot tālredzīgi, veselības apdrošināšana ir izdevīga. Nopērkot polisi vecākiem, vecvecākiem, var apliecināt viņiem savas rūpes un cieņu.
Ja valsts konceptuāli, visaptveroši nodemonstrētu, ka cilvēks ir vērtība, un ieviestu plašāku OVA, līdztekus samazinot, piemēram, dīvainās PVN nodokļa likmes pirmās nepieciešamības lietām un pakalpojumiem, iedzīvotāji nekurnētu, bet uztvertu to ar sapratni.
