Daudziem jauniem cilvēkiem dzīve sākas kā nebeidzams ceļš, kurā gaidāmas tikai veiksmes un panākumi. Ir veselība, gribasspēks, lielas ieceres, bet viens mirklis… un visa pasaule mainās.
Daudziem jauniem cilvēkiem dzīve sākas kā nebeidzams ceļš, kurā gaidāmas tikai veiksmes un panākumi. Ir veselība, gribasspēks, lielas ieceres, bet viens mirklis… un visa pasaule mainās. Tā notika arī ar Gunvaldu Strautiņu — stipru jaunu vīrieti, kuram liktenis solīja panākumus gan sportā, gan personīgajā dzīvē.
Nu Gunvalds ir pirmās grupas invalīds, kurš dienas vada invalīda ratiņos. Viņam sākusies otra dzīve — kā nebeidzama trase, kurai finišs ir bezgala tālu.
Sports saista kopš bērnības
— Jūs jau skolas gados gribējāt kļūt par sportistu vai treneri?
— Jā. Vairāk sliecos būt par treneri tāpēc, ka mani vecāki ir skolotāji, un treneris jau arī ir pedagogs. Aizrāvos ar vieglatlētiku, mācījos Murjāņu sporta internātskolā, pēc Jēkabpils vidusskolas absolvēšanas iestājos Fizkultūras institūtā.
Toreiz pēc institūta pirmā kursa obligāti vajadzēja doties dienestā. Divus gadus dienēju padomju armijā Maskavā, mācījos Piemaskavā. Biju radists. Pēc dienesta 1988. gadā institūtu pabeidzu.
Izvēlas Aizkraukli
— Kā nokļuvāt Aizkrauklē?
— Darbavietu izvēlējos Aizkrauklē, jo Rīgā man nebija pieraksta, un tur es nevarēju iekārtoties. Aizkraukle bija izdevīga arī tāpēc, ka mana ģimene dzīvoja Jēkabpilī. 1988. gadā sāku strādāt sporta biedrībā “Vārpa” par treneri — līdz 1994. gadam, kad konflikta dēļ ar Ēriku Tatarčuku man no pamatdarba vajadzēja aiziet. Par treneri turpmāk strādāju tikai amatu savienošanas kārtībā. Mans visapdāvinātākais audzēknis ir Normunds Jakušonoks, kurš divreiz kļuvis par Latvijas čempionu vieglatlētikas daudzcīņā.
Viss mainās…
— Kas pilnībā izmainīja jūsu dzīvi?
— 1997. gadā cietu autoavārijā un kļuvu invalīds. Tas bija liktenīgs notikums, par kuru varētu plaši filozofēt, bet nu tam vairs nav nekādas nozīmes.
Braucu viens, lielā ātrumā, nebiju piesprādzējies ar drošības jostu. Viss notika viegli un ātri. Braucu pa nepazīstamu Sunākstes ceļu, asā līkumā mašīnu nenovaldīju un ietriecos kokā. Samaņu nezaudēju, bet kājas momentā vairs nejutu. Tas notika mežā. Ar grūtībām izrāpos no kabīnes, viena automašīna pabrauca garām, domāju — palikšu uz ceļa un turpat nomiršu… Labi, ka tas notika vasarā, ziemā būtu briesmīgāk.
Tad atjoņoja ātrā palīdzība, Aizkraukles slimnīcā mani operēja no Rīgas izsaukts speciālists. Viņš arī pateica, ka es nekad vairs nestaigāšu. Pēc rehabilitācijas Vaivaros pusotru gadu cīnījos, lai atgūtu kāju kustības spējas.
Pārciests tik daudz
— Medicīnā katru gadu atklāj ko jaunu. Varbūt arī jūsu gadījumā tā būs?
— Es visam sekoju līdzi, lasu medicīnisko literatūru un informāciju internetā. Pirmais invaliditātes laiks man bija nežēlīgu smags. Bija viss — pagurums, sāpes, depresija, neziņa, milzīga zaudējuma un pat mazvērtības sajūta… Tādas izjūtas pat lielākajam ienaidniekam nevar novēlēt. Sāpes joprojām ciešu katru dienu, bet, šķiet, grūtākais ir aiz muguras. Atkal esmu sabiedrībai vajadzīgs.
Vārdi joprojām dod spēku
— Kurā brīdī pa īstam atguvāties un sapratāt, ka dzīve jāturpina arī invalīda ratiņos?
— Pirms pāris gadiem, kad mani iepazīstināja ar katoļu prāvestu Viktoru Stulpinu. Viņš atnāca, un mums bija saruna, kura man atdarīja acis gan vistiešākajā, gan dvēseliskajā nozīmē. Es viņam stāstīju par sportista gaitām un izturības distancēm, kuras savulaik pārvarēju.
Prāvests mani uzmanīgi uzklausīja. Kad jautāju, kāpēc man tā jācieš, pateica pravietiskus vārdus, kuri grūtos brīžos joprojām skan ausīs un dod man spēku kā brīnumeliksīrs.
“Tas, kas ar jums notiek pašreiz, ir tāda pati izturības distance, tikai tā ir daudz garāka par visām pārvarētajām. Tas ir pārbaudījums, kurš jums jāiztur,” sacīja garīdznieks.
Šie vārdi ar maģisku spēku stiprina mani, mudina dzīvot un atcerēties, ka man jābūt stipram, ka mana distance vēl nav galā… Pats galvenais, pēc šiem vārdiem esmu guvis apbrīnojamu iekšēju mieru. Man grūtā brīdī tikai jāatceras šī saruna, un es varu pārvarēt sāpes, saņemties un strādāt. Priecājos, jo zinu, ka bērni mani gaida, ka esmu viņiem vajadzīgs.
Aizrauj dators
— Stāsta, ka pirms darba sākumskolā jūsu dzīvoklī daudzi Aizkraukles bērni apguva datoru, spēlēja datorspēles.
— Ap mani it kā pats no sevis izveidojās diezgan liels interesentu pulciņš, ar kuriem labprāt strādāju. Tomēr ar laiku sapratu, ka tikai ar datoriem aizrauties nevar, var pat kļūt atkarīgs. Tas, ka dzīvoklī pusaudži vienmēr nāca un gāja, bieži traucēja.
Tāpēc esmu ļoti pateicīgs Aizkraukles pilsētas sākumskolas vadībai un sporta skolotājam Mārtiņam Holstam par uzaicinājumu strādāt skolā. Divas dienas nedēļā pagarinātās dienas grupas bērniem mācu spēlēt šahu. Bērni nāk pie manis arī uz mājām. Pats šaha spēli apguvu jau bērnībā, bet tā pamatīgāk tikai tagad — ar datora palīdzību.
Nav pamests likteņa varā
— Kas jums palīdz ikdienā?
— Divreiz nedēļā nāk aprūpētāja, kura sakārto dzīvokli un padara visus citus darbus. Sociālais dienests mani nepamet likteņa varā, kaut arī daudzas problēmas nevar atrisināt.
— Vai invalīdi ratiņos Aizkrauklē var iebraukt veikalos un iestādēs?
— Ratiņos bez grūtībām var iebraukt tikai veikalā “Mego”, rajona padomes ēkā un vēl dažās. Man piešķīra dzīvokli pirmajā stāvā, bet augstāk dzīvojošie invalīdi ir pilnībā atkarīgi no citu cilvēku labvēlības, jo paši ratiņos no dzīvokļa ārā netiek. Šie cilvēki ir diskriminēti. Tāpēc jau arī ielās tik reti redzam man līdzīgus invalīdus, jo vairums mīt tikai četrās sienās.
Saprotas labi
— Kā bērni jūs pieņem? Vai saprotaties?
— Mūsu nodarbības notiek demokrātiskā gaisotnē. Skolēni pārsvarā ir saprotoši un izturas ar cieņu. Kad biju treneris, strādāju ar pusaudžiem, bet tagad ar mazākiem bērniem. Interesanti ir tiem, kurus šahs saista, kuriem pietiek pacietības.
Neko neuzspiežu, bet cenšos panākt, lai viņi saprastu, ka šahs ir ļoti gudra spēle ar lielu filozofiju, kura attīsta domāšanu un norūda smadzenes. Televīzijā dzirdēju interviju ar pasaules eksčempionu Anatoliju Karpovu, kurš ieteica dažos Krievijas reģionos šahu skolās ieviest kā mācību priekšmetu. Tas būtu apsveicami.
Lai šahu spēlētu, bērniem jākoncentrē domas. Nupat labus panākumus šajā spēlē sacensībās Skrīveros guva mani audzēkņi Karīna Siņica un Rihards Vucāns, abi 4. klases skolēni.
Nespētu būt kurpnieks
— Jūs visu laiku esat cilvēkos. Vai kādreiz gribas arī klusumu?
— Dažkārt. Divas dienas braucu uz skolu, trešajā bērni uz papildnodarbībām nāk pie manis dzīvoklī, lielākie puiši nāk, kad viņiem ir laiks. Viņiem dzīves negācijas neinteresē, bet gan sports, šahs un datorzinības. Mums ir par ko runāt, un laiks paiet nemanot.
Arvien vairāk pārliecinos, ka pēc būtības esmu skolotājs, tāpēc bērnu čalas mani nenogurdina, bet rada labas emocijas. Vienu gan zinu droši — es nekad nevarētu būt pulksteņmeistars, skroderis vai kurpnieks, kā daudzi citi invalīdi. Esmu tur, kur man jābūt. Lai cik dīvaini, savam briesmīgajam liktenim esmu par to pateicīgs.
Skrēja nepareizā virzienā
— Vai esat sev jautājis — kāpēc tas viss notika tieši ar jums?
— Esmu par to daudz domājis. Lai cik tas ir nežēlīgi, bet tieši tā tam vajadzēja notikt. Domāju, ka šajā pašā dzīvē to esmu nopelnījis. Tā ir mana izturības pārbaude, tikai distance garāka. Kāda mana paziņa par notikušo avāriju teica — tu skrēji nepareizā virzienā. Tagad, pēc ilgām pārdomām, es apzinos, ka savlaik varbūt patiesi skrēju nepareizā virzienā. Man ir diezgan smags raksturs, un es kādreiz nebiju nekāds “zelta gabaliņš”. Apzinos, ka biju diezgan liels egoists.
— Jums ir kāds sapnis?
— Cilāju stieni, veicu dažādus spēka vingrinājumus. 2004. gadā Atēnās būs vasaras olimpiāde, pēc kuras turpat notiks arī invalīdu olimpiāde. Būtu jauki tur nokļūt un piedalīties.
***
Vārds, uzvārds: Gunvalds Strautiņš.
Dzimšanas laiks un vieta: 1963. gada 14. novembris, Nereta.
Izglītība: augstākā. Pēc Fizkultūras institūta beigšanas strādājis par vieglatlētikas treneri.
Nodarbošanās: Aizkraukles pilsētas sākumskolas pagarinātās dienas grupas bērniem māca spēlēt šahu.
Ģimene: neprecējies.
Horoskopa zīme: Skorpions.
Vaļasprieks: šaha spēle, datortehnika, interesē politika.
