— Vai 14. jūnijs jums ir sēru diena?
— Vai 14. jūnijs jums ir sēru diena?
Mirdza Kalniņa no Zalves:
— Tāpat kā visai tautai, arī mūsu dzimtā tā ir sēru diena. Lai gan no mūsu ģimenes nevienu toreiz neaizveda, es atceros, kā izsūtīja zootehniķi Veltu Dzeni. Par laimi, viņa no Sibīrijas atgriezās. Mēs, bērni, tiklīdz sadzirdējām automašīnas rūkoņu, bēgām un slēpāmies. Tas bija briesmīgs laiks, kuru nedrīkst aizmirst.
Vitālijs Gercāns Skrīveros:
— Ir sēru diena. Toreiz mūsu ģimene dzīvoja Līvānos, un es redzēju, kā no skolas aizveda vienu klasesbiedreni un viņas ģimeni. Mūsējos neaiztika. Ilgajos darba gados Sunākstē sastapu daudzus represētos.
Mirdza Ezeriņa Aizkrauklē:
— Mēs visās tautas sēru dienās, arī 14. jūnijā, pieminam Latvijas mocekļus un izkaram pie mājas Valsts karogu ar sēru lentu. No manas ģimenes nevienu neaizveda, taču man stāstīja, cik briesmīgs bijis šis laiks, un tas paliks tautas atmiņā.
Skaidrīte Siliņa no Skrīveriem:
— Man tā ir sēru diena. 1940. gada 14. jūnijā no Rīgas aizveda mana tēva brāli ar sievu un meitu — māsīcu Mirdzu. Viņa dzimtenē atgriezās viena, jo vecāki Sibīrijā gāja bojā. Tagad viņa dzīvo Lielupē.
