Man gribas jautāt: Kāpēc? Kāpēc? Kāpēc? Kāpēc Tu nezināmajā lec?
Man gribas jautāt:
“Kāpēc? Kāpēc? Kāpēc?
Kāpēc Tu nezināmajā lec?”
Laikam tāpēc man gribas raudāt…
Kāpēc man skumji
Ap manu melno mazo sirdi?
Ko tikai tu skaidri sitam dzirdi,
Vai tas varētu būt tāpēc, ka tev nav labi?
Par sevi man
Personīgi vienalga,
Jo nevaru izkļūt no malda
Un viena alga, ka pār mani lāsti skan!
Netici nevienam —
Tā man reiz teica,
Bet pats nodevību veica,
Un tāds padoms tika dots nelgam.
Tieši tāds es
Biju tad, kad bērnība
Skaitījās man. Laika taciņa gāja,
Un nav man toreizējās tīrās dvēseles…
Tagad man rūp —
Tikai skaistā un jaukā Tu,
Kas tomēr man paliek uz laikiem tabu.
Tomēr gribētos man pagriezt laika upi.
Lai vēl spētu
Arī kādreiz saulītē es
Iziet un nesarauties no sāpes.
Dzīvības radošās gaismas radītu rētu.
Bet zinu, ka
Citu ceļu vairs man nav,
Jo gaisma tevi satikt neļauj,
To man mana sirsniņa klusi saka!
Man gribas jautāt:
“Kāpēc? Kāpēc? Kāpēc?
Kāpēc Tu nezināmajā lec?”
Laikam tāpēc man gribas raudāt.
Rudens
