Diāna no Mazzalves. — Protams, ka tas ir aktuāli ne tikai man, bet visā Latvijā, jo esam viena no Eiropas valstīm ar vislielāko skaitu letālo negadījumu uz ūdens. Ūdenī esot, jābūt ļoti uzmanīgam. Ļoti bezatbildīgi ir lēkt ūdenī svešā, nezināmā vietā. Kopā ar skolēniem biju divu dienu pārgājienā, ievērojām visus drošības noteikumus un nepatīkamu atgadījumu nebija. Manu paziņu lokā bija gadījums, kad piemājas dīķī noslīka piecus gadus vecs bērniņš. Lai arī bērns tikko iemācījies peldēt, nedrīkst viņu vienu laist ūdenī, nepieskatīt. Nepareiza peldlīdzekļu izmantošana, piemēram, peldriņķi uzliekot ap vēderu, var nostrādāt pretēji.
Uldis, jaunjelgavietis. — No personīgās pieredzes varu teikt, ka “līdaciņā” ūdenī nekad nelecu, pat zināmā vietā. Ūdenī eju lēnām, mierīgi. Līdzko jūtu kaut nelielu diskomfortu, eju krastā. Vienmēr pie sevis pārdomāju plānu “B” — ko darītu, kas man palīdzētu, ja notiktu nelaime. Agrāk, tīņa gados, peldēju visur, lēcu visur. Pazīstu vairākus, kuriem noticis negadījums, un mācos no viņu kļūdām. Pazinu kādu meiteni, kas tikko bija iemācījusies peldēt un pa galvu, pa kaklu metās ūdenī. Iznākums bija letāls.
Iluta, bijusī seciete. — Bērnus var pieskatīt, nemanot viņam, vērot situāciju no attāluma, bet nekad nenovērsties. Man pa-veicies ar ļoti aktīviem bērniem, bet līdz šim nekas slikts nav atgadījies. Lielajam puikam ir nedaudz bail no ūdens — līdzko sejā iešļakstās ūdens, tas viņu nobremzē. No personīgās pieredzes zinu gadījumu pie ezera, kad apmēram četrus ga-dus vecs zēns no laipiņas iekrita ūdenī. Par laimi, tētis viņu izglāba.
