Dita Pavloviča Neretā. — Vēl nezinu, ir vairāki varianti, spriežam, kur svinēt. Gadiem ar ģimeni braucām pie maniem vecākiem uz Latgali. Ugunskura kuršana un citas paražas svētkos ir neatņemama sastāvdaļa, citas senlatviešu svētku tradīcijas neakcentējam. Līgosvētki mums ir ģimenes kopābūšana, arī tagad, kad bērni ir patstāvīgi, cenšamies visi sabraukt kopā. Šogad svētku pacilātība ierobežojumu dēļ ir mazāka nekā citus gadus.
Gunita Grāvīte Daudzevā. — Pilsētas nomalē draugu pulkā. Gatavojoties svētkiem, pīšu vainagu, siešu jāņusieru, ceru, ka izdosies, tāpat kā pērn. Pēdējos gados Līgo svinēšana kļūst kūtrāka, īpaši svinēt negribas. Nav noskaņojuma, pietrūkst zaļumballes, kad var dejot līdz rīta gaismai.
Ieva Cedere, skrīveriete. — Neesmu vēl domājusi. Man ir pēdējais studiju gads, darbs, pat aizmirsu, ka Līgosvētki tuvojas! Parasti vasaras saulgriežus pavadu ar ģimeni mājas pagalmā. Iekuram ugunskuru, ar mammu pinam vainagus. Svētkos velkam linu kleitas vai ko citu gaišu, svētkiem piemērotu. Līgosvētkus aizvadīšu mierīgi, sirsnīgā gaisotnē.
