— Kad pēdējo reizi lasījāt dzeju?
Ilona
Vecbebros
— Pēdējā laikā nav sanācis, bet dzeja man patīk. Tagad, septembrī, galvā ieskanas “Nāk rudentiņis, būs barga ziema…”. Piekrītu, ka jālasa daudz, tajā skaitā dzeja, bet ikdienas steigā tam neatliek laika. Tie, kuri pilnīgi noliedz dzeju, iespējams, to neizprot, tā viņus nesaista.
Leontīne,
koknesiete
— Šodien noplēšamā kalendāra lapiņā. Skolas laikā tas bija obligāti, bija laba literatūras skolotāja, bet dzeja mani tomēr tik dziļi neuzrunāja. Dziesmās arī ir dzeja, tajā skaitā šlāgeros. Televīzijā nevienu “Dzintara dziesmu” raidījumu nelaižu garām.
Jeļena
no Jēkabpils
— Dzejas dienās Jēkabpilī, kad pilsētā ar krītu uz asfalta bija sarakstītas rindas no Raiņa, Aspazijas un citu dzejnieku darbiem. Dažkārt dzeja ir vajadzīga, bet var dzīvot arī bez tās. Jaunībā man mīlestība, pārdzīvojumi pārtapa dzejas rindās. Tagad vecās klades pāršķirsta meita un iedvesmojas no manis.
