Mūsu vidū nav daudz to, kuri savu darbu tā mīl, ka bez tā nevar iedomāties dzīvot. Bieži runājam par izdegšanas sindromu, kāpšanu pa karjeras kāpnēm. Ir cilvēki, kuri profesiju un pat darbavietu nemaina visu mūžu. Tāda ir arī aizkraukliete Ņina Belkina — bērnudārza “Zīlīte” grupiņas “Varavīksne” audzinātāja. No 53 darba gadiem 35 pagājuši “Zīlītē”.
Vīram lika atrast darbu
— Esat vietējā vai ienācēja Aizkrauklē?
— Esmu dzimusi Krievijā, Krasnodarā. Tēvs bija militārpersona, mamma strādāja par sekretāri mašīnrakstītāju. Biju tikai mēnesi veca, kā tēvu norīkoja uz Baltiju. Sākumā uz Lietuvu, kur piedzima mana māsa Valentīna. Vēlāk ģimene pārcēlās uz Latviju. Vispirms dzīvojām Liepājā, tur pabeidzu vidusskolu. Starp citu, māsa arī agrāk strādāja bērnudārzā. Liepājā satiku mūža mīlestību, apprecējāmies. Viņu kā savas jomas speciālistu aicināja uz Aizkraukli, un 1974. gadā pārcēlāmies. Viņš pēc profesijas bija jūrnieks, izglītība bija laba, un šeit viņu iecēla labā amatā — par autotransporta uzņēmuma vadītāju, piešķīra dzīvokli.
— Par pirmo un vienīgo darbavietu kļuva bērnudārzs “Zīlīte”?
— Sākumā tas bija bērnudārzs “Saulīte”. Kopējais darba stāžs ir 53 gadi. 35 no tiem vienā darbavietā — “Zīlītē”. Varbūt tas man ir kā Dieva dots darbs — būt audzinātājai bērnudārzā. Starp citu, kad dzīvoju Liepājā, pēc 10. klases, kad bija tikai 17 gadu, mani “pa blatu” iekārtoja par audzinātāju pionieru nometnē. Pēc tā arī sapratu, izlēmu. Iestājos pedagoģiskajā institūtā, bet to nepabeidzu, jo apprecējos.
— Tajos gados darbu bija viegli atrast?
— Es vīram noteicu — lai uz Aizkraukli brauc pirmais, sameklē man darbu, un tikai tad došos arī es. Redz, kāda toreiz biju! Riskēju vīru pazaudēt. Viņš uzstājīgi gāja pie “Saulītes” vadītājas vietnieces, līdz viņa padevās. Bija vēl laika sprīdis, kad vīru aizsūtīja uz Krievijas ziemeļu rajoniem un man nācās darbu pamest, bet arī Krievijā strādāju bērnudārzā. Atgriezāmies Latvijā un atkal tajā pašā profesijā. Grupiņas bērnudārzā bija lielas, ap 30 bērnu, ne tā kā tagad. Grupu vadīja divas audzinātājas. Padomju laikā bērnos bija ieaudzināta cieņa pret vecākiem cilvēkiem, teikto respektēja, un līdz ar to varēja savaldīt tik lielu bērnu pulku.
Jāsāk
no bērnības
— Puse Aizkraukles iedzīvotāju savulaik bijuši saskarsmē ar jums. Ielās sveicina katrs otrais?
— Vairākas manas audzēknes tagad ir audzinātājas “Zīlītē”. Ielās kāds sveicina, bet vienu otru nespēju atcerēties. Ir ģimenes, kurās esmu bijusi vecāku, bērnu, mazbērnu un pat mazmazbērnu auklētāja.
— Daudzo gadu laikā bija brīdis, kad vēlējāties mainīt darbu, sākt ko pilnīgu citu?
— Nekad tā nav bijis. Kad pieņēma likumu, kas strādājošajiem pensionāriem atņēma pensiju, biju gatava uz to, lai tikai varētu turpināt iesākto. Droši vien nav daudz tādu trako kā es. Arī mana meita teikusi, ka mammai pirmajā vietā bija darbs un tikai tad ģimene. Viņai šobrīd ir pretēja nostāja — ģimene pirmajā vietā. Viņa ir audzinātāja bērnudārzā Ogrē. Ir arī divi mazdēli un viena mazmeita. Viens no mazdēliem ir ārsts.
— Mūsdienās runā par izdegšanas sindromu. Piecdesmit gadu laikā tāds var būt katram.
—Tiešām, godīgi, nē. Nezinu, no kurienes tāds rodas. Katru dienu, aizejot mājās, jau domāju par to, ko darbā darīšu rīt. Mainījušās audzināšanas metodes, šobrīd prioritāte ir kompetencēm, tam, ko bērni paši vēlas, protams, vadot viņus. Lai gan tā vienmēr esmu strādājusi — devusi bērniem izvēles brīvību, un viņi strādā patstāvīgi, nedaru neko viņu vietā. Esmu prasīga — darbs jāizdara līdz galam. Bērni mani mīl un ciena.
— Kā tiekat galā ar pašiem nepaklausīgākajiem?
— Runāju ar viņiem. Pasaucu malā, un divatā izrunājamies. Bērni jau ir pamanījuši — ja kādu pasaucu, tātad būs saruna. Parunājam gan par to, kas viņam patīk, gan par nodarīto, piemēram, nav bijis pieklājīgs, nav palaidis meiteni pa priekšu. Izrunājamies, viņš saprot, atvainojas meitenei. It kā sīkums, bet sākumā nepalaida, vēlāk pacels roku pret sievieti, tāpēc jāsāk ar mazām lietām un no bērnības.
Nesodīt citu
klātbūtnē
— Runājot par kompetencēs balstītu izglītību, ir dzirdēta arī negatīva nostāja.
— Esmu audzinātāja grupiņā “Varavīksne”, kurā mācās piecus līdz sešus gadus veci bērni, bet gadās, ka vienā grupā ir arī jaunāki. Turklāt manā grupā ir gan latviešu, gan krievu bērni. Šajā vecumā jau sākam runāt par kompetencēm. Katram bērnam vajadzīga individuāla pieeja. Es vēroju bērnus, kāds kuram noskaņojums, intereses. Ja kāds sāk būvēt rotaļu māju, kāpēc lai es atrautu viņu un liktu darīt ko citu? To būtu vērts redzēt — kādas mašīnas viņi izveido no krēsliem! Lai bērni spēlējas. Citi pildīs manis dotos uzdevumus. Pēc kāda laika lomas mainām, tie, kas būvēja, nāk pie manis. Ir dienas, kad visi kā viens vēlas pildīt uzdevumus. Manu audzināšanas stilu vēro, no manis mācās. Ne tikai mūsu audzinātājas, bet arī ciemiņi no citiem bērnudārziem, pārsvarā saistībā ar divvalodīgas izglītības realizēšanu praksē. Darbā ar bērniem svarīgs ir darbs ar viņu vecākiem. Par laimi, arī tas man padodas. Jūtu cieņu, un mana darba novērtējums ir vairāku vecāku lūgums audzināt viņu bērnus. Tāpat kā bērniem, arī viņiem savs raksturs, katrs ir atšķirīgs, un katram jāatrod individuāla pieeja. Ja ir savstarpēja cieņa, pārējais notiks pats no sevis. Nekliegt, nedusmoties, bet laipni pateikt, palūgt. Svarīgi arī, lai par kādu pārkāpumu vecāki ar bērnu nerunātu citu klātbūtnē. Vienojamies, ka runāšana būs mājās, “bez svešām ausīm”.
Mieru rod
mūzikā
— Ir kāda atziņa, ko esat guvusi šajos daudzajos gados?
— Bērnam svarīgi, lai augtu pilnā ģimenē — ar tēvu un māti. Mūsdienās vecāki bieži šķiras, bet tas, kāds būs bērns, kāds cilvēks izaugs, atkarīgs tikai no ģimenes. Es tā domāju. Redzot bērna uzvedību, var pateikt, ka ģimenē ir problēmas. Vieni kļūst nervozi, citi agresīvi. Citiem agresivitāte izpaužas tāpēc, ka viņi patiesībā vēlas saņemt mīlestību, jo mājās viņiem velta nepietiekamu uzmanību. Bērns ir ģimenes seja.
— Un kā audzināja jūs?
— Tā kā tēvs strādāja militārajā jomā, reti bija mājas, mamma strādāja lielā uzņēmumā, mēs ar māsu augām patstāvīgi. Skolā mācījāmies labi. Kad par to runājām ar mammu, viņa jokojot atzina, ka nesaprot, kā mēs tādas varējām izaugt. Principā tāpat augusi arī mana meita — skolas laikā nekontrolēju viņu, iemācījās patstāvību. Tāpat aug viņas trīs bērni. Paši mācījās, vēlāk arī profesiju izvēlējās bez padoma jautāšanas citiem. Vecākais dēls vidusskolas laikā, pēdējā klasē, katru trešdienu brauca uz Stradiņa universitāti, apmeklēja kursus.
— Ārzemēs, piemēram, Francijā, māte trīs mēnešus pēc dzemdībām atgriežas darbā. Latvijā māte ar bērnu mājās var pavadīt pusotru gadu. Kāda ir jūsu nostāja?
— Manuprāt, mātei un arī tēvam ar bērnu jāpavada iespējami ilgāku laiku. Es sāku strādāt, kad meitai bija 11 mēneši. Kā viņa pārdzīvoja, raudāja! Toreiz mājās varēja palikt tikai gadu, citādi darbu varēja arī zaudēt.
— Savos audzināmajos bērnos pamanāt arī talantus?
— Esmu ieteikusi vecākiem bērnu vest uz mūzikas skolu, jo redzams, ka labi dzied, orientējas mūzikā. Tāpat ar mākslas skolu, jo redzu — bērns labi zīmē. Par kādu smejot saku, ka laikam būs uzņēmējs, jo jau bērnudārzā zina, kas ir nauda.
— Ko vislabprātāk darāt no darba brīvajā laikā?
— Pastaigājos, pavadu laiku ar mazbērniem. Viņi man zvana, stāsta par savām interesēm. Viņi mani aizved uz Rīgu, teātri, koncertiem. Aizbraucu pie māsas uz Liepāju. Grāmatas, mūzika un filmas — trīs lietas, kuras aizrauj. Salīdzinoši nesen studēju, pabeidzu universitāti. Pēc pieredzes varu teikt — mācīties, iegūt augstāko izglītību nav par vēlu jebkurā vecumā. Vakaros pēc darba mūzika manī rada mieru. Kad dzirdu savus iecienītākos dziedātājus, noskaņojums kļūst vēl labāks. Lai arī dienas laikā kaut kas sakrājies, bijuši kreņķi, klausos mūziku un atkal viss nostājas savā vietā, līdzsvarojas. ◆
