Klāvs divpadsmit gadu vecumā iestājās Neretas jaunsargu vienībā, kā pats saka, tajā ir izaudzis un tagad turpina radinieka Aināra Bajinska iesākto — jau ceturto gadu ir instruktors Neretas jaunsargiem. Mācījies par celtnieku, varētu vadīt būvdarbus, bet ļāvies savai sirdslietai. Viņš ir arī Zemessardzes 55. kājnieku bataljona Aizkrauklē rindās, kā arī sargā Gaisa spēku aviācijas bāzi Lielvārdē.
Futbols neinteresēja
— Kāpēc tik ļoti aizrauj viss, kas saistīts ar militāro jomu?
— Iepriekšējais jaunsargu instruktors Neretā bija mans otrās pakāpes brālēns Ainārs Bajinskis, tāpēc varētu teikt, kas tam ir saistība ar ģimeni. Tēvs dienēja padomju armijā, vēlāk pievērsās lauksaimniecībai. Jau no pirmajām dienām jaunsardzē ļoti patika pārgājieni dabā. Arī tagad ārpus darba un nodarbībām brīvo laiku pavadu, ceļojot kopā ar draugiem. Nepārprotami tas saistīts arī ar patriotismu. Pirms iestājos jaunsargos, atceros, tolaik lasīju kādā žurnālā par tādu iespēju citviet, un nodomāju — kāpēc nekā tāda nav Neretā? Tieši tajā gadā arī radās šī kustība. Organizēja pirmo pārgājienu, puiši sapulcējās. Tas bija laiks bez datoriem un mobilajiem telefoniem. Jaunsardze bija kaut kas jauns, ko gribējās pamēģināt. Protams, ka puikām patika automāti, citi ieroči un tehnika, ne tikai iespēja bez vecākiem būt dabā. Futbolu jau paspējām izspēlēties. Mums visiem bija ap divpadsmit gadu. Tagad to var darīt jau no desmit gadu vecuma.
— Tomēr ne visi ar to tā aizrāvās kā tu.
— Iemesli pamest jaunsardzi ir dažādi. Intereses trūkums, jo atnākuši līdzi draugiem. Svarīga arī fiziskā sagatavotība, jo ne visu, ko prasa, spēj izpildīt. Motivācijas trūkums ir vēl viens iemesls, jo ne vienmēr grūti izpildīt kādu uzdevumu fiziski, pietrūkst gribasspēka. Tā teikt, jāpārvar iedomas, ka nevar. Tolaik dominēja militārā joma, tagad tai līdzās ir tūrisma elementi, sports, kaut kas no skautu kustības.
Naktī “zosu gājienā”
— Vai kopš pirmsākumiem līdz šai dienai palikuši vēl kādi tikpat fanātiski?
— Kādreiz mūs Neretā sauca par trim musketieriem — es, mans brālis Jānis un bērnības draugs Lauris Isakovičs. Viņi vēl tagad šad tad palīdz rīkot nodarbības, nāk līdzi pārgājienos kā instruktori, darbojas Zemessardzē. Bet toreiz mēs bijām jaunsardzes kodols un ap sevi pulcējām domubiedrus, aicinājām draugus. Kopā darbojāmies septiņus gadus, kas skolas laikā, kad paralēli jādomā par mācībām, eksāmeniem, nav nemaz tik viegli.
— Ko toreiz un arī mūsdienās nozīmē fiziskā izturība?
— Piemēram, spēja pielāgoties, tajā skaitā laika apstākļiem. Divu dienu pārgājiens ar nakšņošanu, kad iespējams aukstums, slapjums. Tas var sagraut arī morāli. Kuri neizvēlas atbilstošu ekipējumu, ātri saslapina kājas, bet, jo biežāk piedalies šādos pārgājienos, gūsti pieredzi, jo katru nākamo reizi ir vieglāk. Jāmācās ieklausīties instruktora padomos, kas vienam otram arī ir problēma, sākumā grib visu darīt uz savu galvu.
— Tādā vecumā pēc pirmās negulētās nakts, slapjiem zābakiem motivācija drīz var zust.
— Citiem gluži pretēji — tā ir iespēja beidzot tikt prom no mājām, vecākiem, nakti negulēt. Ir dažādi pienākumi, piemēram, nakts sardze. Mums savā laikā patika lielās Aizkraukles rajona nometnes, kad kopā sabrauca vairākas jaunsargu vienības. Bija gan arī pa kādam ne tik patīkamam starpgadījumam. Mūsu vidū bija viens — nepaklausīgais ar disciplīnas problēmām. Kad naktīs noteica koman-
dantstundu, bija jāievēro klusums, viņš regulāri to ignorēja, bet sodu izcietām visi. Tas izpaudās kā došanās “zosu gājienā” — pārvietošanās tupus ierindā vai skriešana. Mērķis bija mūs padzenāt, lai nāktu miegs, tomēr viņa dēļ mums bija vairākas negulētas naktis. Protams, neiztika bez kašķiem ar kaimiņu vienībām konkurences dēļ, ar izkaušanos aiz telts.
Labāki par rūdītajiem
— Vai starp jums bija arī meitenes?
— Tolaik dažas, bet mūsdienās krietni vairāk meiteņu piesakās jaunsardzē. Divas no mūsu laika tagad ir Zemessardzē. Citās vienībās, kur instruktore ir sieviete, jaunsargos stājas lielāks skaits meiteņu.
— Mūsdienās skolotāji netiek galā ar bērnu disciplīnu, arī viņu fiziskā sagatavotība slikta. Jaunsardze var kaut ko mainīt?
— Bērni nodarbībās klasēs ir hiperaktīvi, un viņu uzmanību noturēt grūti. Agrāk atlika parādīt kādu ieroci, visiem acis spīdēja un atraut nevarēja. Tagad tam nav lielas nozīmes. Klasē ar to pietiek piecām minūtēm, uzmanība atkal zūd, tāpēc nemitīgi jādomā, kā to noturēt. Pārgājienos dodas tikai tie, kam šī lieta interesē vairāk, un viņi prasa padomu, kā pareizi saģērbties. Novēroju, ka tie, kas klasē ir blēņdari, nepaklausīgi, praktiskajās nodarbībās jaunsardzē pārgājienu laikā pilnīgi izmainās. Ar disciplīnas pārkāpējiem cīnāmies, brīdinot par izslēgšanu no jaunsardzes, liegt iespēju šaut ar pneimatiskajiem ieročiem — peintbolu, airsoftu. Tā kā piedalīšanās ir brīvprātīga, aizliegšanas metode bieži vien labi iedarbojas. Nepaklausīgajiem jāpaliek teltī, jāstāv sardzē, nakts stundās ilgāk jākurina krāsns.
— Ko jaunieši apgūst šādos pārgājienos, nodarbībās?
— Taktiku — kara spēles, šaušanu, nedaudz no alpīnisma, orientēšanos apkārtnē, tuvcīņas elementus, kā atvairīt uzbrukumu, un daudz ko citu. Iemācās iekurt uguni dažādām metodēm — ar kramu, ar berzi, palielināmo stiklu u. c. Apgūst pirmās palīdzības iemaņas. Protams, ka, esot jau tik zinošiem, viņos rodas pārliecība par savām spējām. Gados vecākos, kuros novērojama spēja ātri pieņemt lēmumus, vēlme būt līderim, ieceļam par nodaļu komandieriem. Dažkārt pabrīnos, kā tāds jaunietis spēj pieņemt labāku lēmumu par dažu labu pieredzējuši zemessargu. Gadās, ka jāpiestrādā pie citām īpašībām, piemēram, skaļākas balss. Tam labi noder dziedāšana, ierindā ejot.
Arī mūsdienās, tāpat kā sākuma gados, viņiem patīk apvienotās nometnes, kurās var satikt līdzīgi domājošos no citām vienībām. Kopējās intereses drīz vien rada draudzību, un kopumā jaunsardze ir kā viena liela ģimene. Skolā, kur satiekas ļoti dažādu interešu cilvēki, kopīgu valodu grūtāk atrast.
Latvijas jaunsargiem ir sadarbība ar Lietuvas, Igaunijas, arī britu un zviedru vienībām. Tikšanās laikā var aizgūt ko jaunu, piemēram, nodarbību organizēšanu, struktūru.
Nav Kara ministrijas
— Cik liela ir Neretas vienība?
— Neesam pārāk liela. Lauku vienība ar 37 jaunsargiem. Nodarbības jaunākajiem ir divas reizes nedēļā, vecākajiem — trīs. Pārgājienus organizējam vismaz reizi mēnesī. Tāds būs arī šosestdien un svētdien Pilskalnes pusē, mana tēva mežā, kopā ar Rites, Viesītes un Aknīstes jaunsargiem — pārgājiens ar lauku kaujas iemaņām.
— Daudzi nekļūs par zemessargiem, vēlāk nedarbosies militārajā jomā, tomēr kas viņos visos ielikts šajos gados?
— Lokālpatriotisms. Iemācām mīlēt dabu, vēlēšanos atgriezties dzimtajā pusē. Katru gadu vismaz divi jaunsargi tomēr izvēlas iestāties Zemessardzē vai darbojas iekšlietu struktūrās. Tie, kas neizvēlas šo ceļu, pievēršas dabai — kļūst par medniekiem, mežsargiem u. c. Policisti, mednieki, lai par ko viņi kļūtu, patriotisms viņos nezudīs, vienmēr iestāsies par latvisko.
— Vārds “militārs” asociējas ar agresiju, bruņošanos, bet šajā stāstā vairāk runa ir par mīlestību, cieņu, personības veidošanos.
— Latvijā taču nav Kara ministrijas kā Ulmaņa laikā, bet gan Aizsardzības. Jaunsargi noteikti nav agresīvi. Veidojam viņus par aizstāvjiem, sargiem, pirmkārt, lai apdraudējuma gadījumā viņi prastu parūpēties par sev tuvākajiem. Arī starp jaunsargiem vienībā neveidojas konflikti, gluži pretēji — lielākie aizstāv mazākos.
— Kādas vēl īpašības dod darbošanās jaunsardzē? Iespējams, ka pārvarēt bailes?
— Pirmais — noteikti iemāca nebaidīties tumsā mežā, no meža dzīvniekiem, lai nedomātu, ka lāči viņu apēdīs. Arī nenobīties palikt vienam ilgu laiku. Jau pēc diviem gadiem gandrīz vai katrs ir spējīgs patstāvīgi izdzīvot mežā vairākas dienas — pārnakšņot, nenosalt. Vienus gan mežā nelaižam, bet, novērojot viņus, pārliecinos, ka tam ir gatavi. Sasniedzot 18 gadu vecumu, droši varēs to darīt, atļauju nevienam neprasot.
“Treknie” gadi maldināja
— Obligātais militārais dienests — ir vai nav nepieciešams?
— Šaubos, vai to izdotos ieviest, jo jauniešu Latvijā ar gadiem kļūst arvien mazāk. Otrkārt, daudziem ir iedzimtas slimības, un tādēļ viņi neizturētu veselības pārbaudes. Neraugoties uz to, uzskatu, ka dienēt vajag, jo bez fiziskās sagatavotības tas ieaudzina cieņu, respektu. Mūsdienu jauniešos bieži nav cieņas pret vecākiem cilvēkiem, augstākā amatā esošajiem.
— Klausoties tevi, jāsecina, ka dari svētīgu darbu — jaunsargi izaugot nebūs tie, kas prātos par darbu un dzīvi ārzemēs.
— Lielāka daļa tā arī dara. Ja vien dzīve nepiespiež šādam solim. Jaunsardze norūda cilvēku, maina viņa komforta līmeni. Tie, kuriem tas ir pārāk augsts, kas uzskata, ka labai dzīvei nepieciešama dārga mašīna, ļoti labs dzīvoklis, bet ar algu, kādu var nopelnīt Latvijā, to nevar atļauties, biežāk domā par došanos uz ārzemēm. Cilvēki ar militāro pieredzi ir pietuvinātāki zemei, bieži vien ērti jūtas citiem nekomfortablos apstākļos.
— Tev šobrīd ir 27 gadi. Vari sevi iedomāties darām to pašu vēl desmit gadus?
— Ja nebūšu jaunsardzes instruktors, iespējams, ka darbošos tūrisma jomā. Interesē vēsture un patīk mācīt, tāpēc otrs aicinājums ir skolotāja darbs. Ja man būtu otra iespēja, visticamāk, izvēlētos šo ceļu. Augstskolā stājos “treknajos” gados un starp pedagoģiju un celtniecību izvēlējos par labu tolaik ienesīgajai būvniecības jomai. Vēlāk to nožēloju.
Vizītkarte
Vārds uzvārds:
Klāvs Bajinskis.
Dzimšanas laiks:
1988. gada 15. aprīlis.
Dzīvesvieta: Nereta.
Izglītība: absolvējis
Rēzeknes Augstskolu, būvdarbu vadītāja kvalifikācija.
Nodarbošanās:
jaunsargu instruktors.
Vaļasprieks: pārgājieni.
