Koknesietis Jānis Mārtinsons dzīvē gājis caur dūmiem, putekļiem, ziediem un slavas brīžiem. 70 gadu paskrējuši piepildīti ar adrenalīnu, kas rodas no motoru rēkoņas, cīņas par uzvaru, skatītāju pūļiem un goda pjedestāla paša augstākā pakāpiena. Jānis sirdī bija, ir un būs traks moto un auto sacīkšu braucējs. Tikpat dziļa kā rēcoša motora ir arī brīvās Latvijas mīlestība. Jānis ir leģionāra dēls un, ejot, pareizāk sakot, traucoties motociklā cauri padomju laikiem, alcis pēc sarkanbaltsarkanā karoga.
Klusajā Parka ielas mājas pagalmā skatienu piesaista gaišs “žigulītis”. To esot atbraucis kāds no Jāņa draugiem. Nedaudz jāparemontē. Tagad, kad lielajai braukšanai labu laiku kā teiktas ardievas, ikdienā noder kopš bērnības apgūtās automehāniķa prasmes. Bet ap sirmo vīru jūtama piedzīvojumu aura. To sajūt arī kaimiņu puika. Viņš, lai arī vēl brauc tikai ar velosipēdu, šad tad lūdz, lai sirmais vīrs braucamo apskata un paremontē. Tad arī laiks stāstiem par sacensībām, avārijām, lauztiem kauliem…
Trase zem ūdens
— Kad sākās motoru drudzis?
— Piecdesmitajos gados, kad strādāju par kalēja palīgu. Apguvu visus darbus ar metālu — kausēšanu, kalšanu, locīšanu, slīpēšanu. 1961. gadā saņēmu motocikla vadītāja apliecību, un ap to pašu laiku bija gatavs paša uzķīlēts mocis “Moskva”. Nopirku to izjauktu, lēti — par 15 vai 30 rubļiem, tagad precīzi neatceros. Māte palīdzēja ar naudu. Savukārt brālēns Elmārs Saulītis, arī bijušais leģionārs, 60. gados jau augstas klases mehāniķis, man iemācīja visu par motoriem, to uzbūvi, remontu. Viņš arī manu pirmo moci palīdzēja sagatavot sacensībām.
— Jūs izveidojāt arī pirmo mototrasi Koknesē.
— Jā, braucamais bija, un tādi kā es apkārtnē daudzi, ap 30 cilvēku. Kad vēl Daugava nebija uzplūdināta, tur, kur tagad novada domes ēka, bija peldvieta, un netālu no tās izveidojām trasi. Neko nemainot reljefā, tikai šur tur izcirtām krūmus, gar malām novilkām striķus, un gatavs. 1964. gadā tajā bija pirmās sacensības. Tajās sākumā “paņēmu spici”, pirmo vietu, bet beidzamajā aplī notrūka gāzes trosīte. Braucot norāvu trosi no stiprinājuma, aptinu ap pirkstu un sacensības beidzu otrais. Par to iedeva diplomu. Satrenējušies mājās, braucām uz Ogri, turienes “Zilo kalnu” trasi.
Viens no to laiku braucējiem, kurš vēl pirms pāris mēnešiem piedalījās senioru sacensībās Pļaviņās, ir 70 gadu vecais Rihards Rode. Divus gadus pēc kārtas bija pirmais. Kad viņš bija ieskrējis pie manis, teica: “Janka, tev tur nebūtu, ko darīt!” Viņš mani satracināja. Zvanīju Jānim Serģim, Latvijas motosporta leģendai un manam labam draugam, jautāju pēc moča un biju vai gatavs arī piedalīties. Savu motociklu “Ural” esmu atdevis citiem.
— Bet jūs sacensībās tomēr vairs nepiedalāties?
— Jā, kopš autoavārijas 90. gados.
Bailes paliek trešajā vietā
— Šogad Lielajā talkā jūs un citi talcinieki sākāt nojaukt kādu senu sacīkšu trasi netālu no Likteņdārza. Vai par to trasi ir runa?
— Pirmā trase daļēji ir zem ūdens, bet to, kuru jaucām, Elmāra Saulīša dēla Viestura vadībā būvējām 80. gadu sākumā. Ar tehniku, traktoriem, buldozeriem palīdzēja uzņēmums “PMK — 25”, tur strādāja visi, kuri vēlējās braukt, arī mans vecākais dēls Normunds. Vēlāk arī koknesiešu komandu varēja pazīt pēc uzrakta “PMK — 25”, bet “papīros” bijām kā “Melioratori”.
Trase izdevās tik laba, ka tajā notika ne tikai valsts, bet arī Baltijas čempionāta posmi. Arī vidējais dēls Dainis bija kaislīgs motobraucējs un šajā trasē vēlāk motokrosā izcīnīja daudzas godalgas. No Normunda gan nācās atvadīties. Viņš gāja bojā autoavārijā.
— Motosports ir bīstams sportaveids. Traumas gan jau arī bija?
— Īpaši blakusvāģu klasē, kur liela motocikla jauda. Mans pārinieks, kantētājs, ilgus gadus bija Valdis Biķernieks. Labu pārinieku nav viegli atrast. Ja jūt, ka viņam bailes, nekas neiznāks. Vajadzīga arī laba fiziskā sagatavotība.
— Traumu dēļ negribējās mest braukšanu malā un darīt ko citu?
— O, nē! Tas ir iekšā, un tur neko nevar līdzēt. Sacensībās, trasē par bailēm aizmirst. Tā ir laimes spēle — rauj virsū, un tas ir viss, par ko citu nedomā. Bailes ir kādā otrajā, trešajā vietā. Arī tramplīnā, lēcienā, kad apakšā paveras kā bezdibenis, bet arī pie tā pierod.
Detaļas izlej
konservu kārbā
— Ar motociklu un rezerves daļu iegādi toreiz nebija problēmu?
— Nopirkt varēja, bet sacensībās ar tādu piedalīties nevarēja, jaudas nebija. Šajā jautājumā daudz palīdzēja toreizējās Stučkas Telefonaparātu rūpnīcas strādnieki, piemēram, izgatavoja speciālus zobratus. Degvielu sākumā pirkām paši, bet līdz ar panākumiem radās arī atbalsts no DOSAAF. Tvertnē lējām 72. markas benzīnu, sajauktu ar aviācijas degvielu B 95 un rīcineļļu. Daudz bija jādara pašiem. Nogriezām skābekļa balonam galu un tajā smēdē kausējām vecos traktora virzuļus. No tiem konservu kārbas veidnē izlējām detaļas. Pēdējos gados motociklus piešķīra no valsts, ar to problēmu nebija, bet aptuveni mēnesi to vajadzēja uzlabot.
— Toreiz kontroles nebija, varēja ieliet tikai 95.
— Varēja. Izdedzinātu virzulī caurumu, un ar to sacensības beigtos.
— Kura bija grūtākā trase?
— Katra ar kaut ko ir sarežģīta. Parasti pirms katrām sacensībām trasi izgājām kājām, izdomājām, kur un kā brauksim. Pēc tam vairāku stundu treniņi. Ogrē bija stāvs smilšains kritums, motociklu tajā spēcīgi sanesa. Tās bija šausmas, līdz toreizējais čempions Ojārs Umulis teica: nečammājies, liec otrajā ātrumā un dod gāzi virsū. Es viņam saku: man bail. Viņš atbild: tad nav ko braukt.
Viesītes trasē nebija laika treniņiem, un sacensībās lietuvietis Gedimins mums pagāja garām. Es tev rādīšu, nodomāju, gāzi līdz galam, un pēc asa tramplīna nākamajā līkumā pagājām garām. Pēc finiša lietuvietis pienāca klāt un teica: “Janis, ti durnoi!” (Jāni, tu esi dulls!). Ziepniekkalna trasē pavasarī, kad vēl uz Gaiziņu devās slēpotāji, mēs braucām ar apledojušiem motocikliem. Pāriniekam rokas slīdēja pa blakusvāģa dzelžiem, nebija viegli noturēties kājās.
Par mata tiesu
no uzvaras
— Atceraties smagāko traumu?
— “Mūsas” trasē pie Bauskas. Tas sākās pirms tramplīna. Lēciens, un tur, kur jāpiezemējas, redzu, ka sašķūrēta zeme. Motocikls, protams, aizkūleņoja. Pamodos “ātrajā” palīdzībā tad, kad kāds man taisīja vaļā ķiveres siksnu. Pirmais, kas iešāvās prātā — kas ar motociklu? Cēlos kājās, saucu Valdi, bet medmāsa satraukta saka, lai guļu, nomierinos, un sauc “ātro” šoferīti, lai nāk un to trako, tas ir mani, savalda. Toreiz abi smagi traumējām kājas.
— Ar Valdi tik daudz kopā braukts, vai gadījās arī pa kašķim?
— Tās tādas sportistu dusmas. Padusmojāmies un aizmirsām. Tagad, kad satiekamies, ilgi varam runāt, atcerēties tos laikus.
— Kā vieglāk — braukt pirmajam vai ķert priekšā braucošo?
— Grūtāk būt pirmajam. Tas pārbauda nervus, nedrīkst pārforsēt, kļūdīties. Bijis visādi. Kad ieķeries kādam ‘‘astē’’, meklē izdevību paiet garām, tad ir vieglāk.
— Nācās arī zaudēt. Tas ir rūgti?
— Gulbenē, “Baltā brieža” trasē, Latvijas čempionātā, kad pietrūka tikai dažu punktu līdz pirmajai sporta klasei, no starta izrāvāmies piektie, bet pēkšņi aprāva zobratus un nācās izstāties. Tad gan bija rūgtums, dusmās metu brilles un ķiveri pret zemi.
Pa kāpnēm uz viena riteņa
— Skatītāji palīdz braukt?
— Atceros sacensības Lietuvā. Tramplīnā skaisti apdzinām, un nākamajā aplī tajā pašā vietā pēkšņi spēcīgs belziens pakrūtē. Tajā trakumā nesapratu, kas par lietu. Izrādās, ka no skatītājiem kāda meitene meta man ziedu pušķi. Bet, ja godīgi, tad sacensību karstumā domā, kā tikt garām vai aizbēgt.
— Traki braucāt arī ārpus trases?
— Jā, bet milicija mūs neķēra, konfliktu nebija, dullības ielās netaisījām. Kad Daugava vēl nebija uzplūdināta, no Kokneses pilsdrupām uz leju veda kāpnes. Pa tām augšā uz viena riteņa uzbraukt bija viegli, bet lejā gan grūtāk. Kokneses parkā bija tādi lokveida koka tiltiņi. Pa tiem varēja labi lēkt. Pilsdrupās gandrīz caur vienu no logiem nobraucu lejā pa krauju. Nobremzēju, bet zeme bija nedaudz mitra, sāka slīdēt. Mocis slīdēja un uzkārās tā, ka ne nokāpt, ne pašam pastumt. Labi, ka tuvumā bija ekskursanti. Pasaucu vienu no viņiem, lai pavelk mani atpakaļ.
— Kad šogad nācās nojaukt Kokneses mototrasi, ar kādām izjūtām to darījāt?
— Tā bij’, kā bij’. Sirds sāpēja un ar asarām acīs. Rāvām no zemes laukā vecās riepas, kas norobežoja trases malas, un atcerējos jaunību, kā tās pirms 34 gadiem rakām zemē… ◆
