Šīgada otrajā ceturksnī Latvijā bija 17,6 tūkstoši jauniešu darba meklētāju, un tas veidoja 15,4% no kopējā darba meklētāju skaita vecumā no 15 līdz 74 gadiem. Lai arī jauniešu bezdarba līmenis turpina samazināties, tas joprojām ir ievērojami lielāks nekā citās vecuma grupās.
Lielākā daļa darba meklētāju ir jaunieši vecumā no 20 līdz 24 gadiem. Un teju puse no viņiem darbu meklē ārzemēs.
Apmēram 70% ārzemēs dzīvojošo Latvijas iedzīvotāju būtu ar mieru atgriezties dzimtenē, ja Latvijā būtu plašāks darba piedāvājumu klāsts un labākas sociālās garantijas —
liecina būvfirmas “Kalnozols un partneri” veiktās ārvalstīs dzīvojošo tautiešu aptaujas dati. Pagaidām Latvija neko tādu nevar piedāvāt.
Par savu nākotni jācīnās ne tikai jauniešiem, bet arī vecākiem cilvēkiem.
“Es daudz ko protu, un arī visas darbam nepieciešamās prasmes man ir, taču — ko tas līdz, ja manā profesijā celtniecībā pieprasījums ir krities daudzas reizes,” saka Agris no Aizkraukles. “Par krāvēju “Maximā” vai zivju fabrikā strādāt neiešu. Taču ir alternatīva — doties prom. Skaidrs, ka nekur nauda no debesīm nekrīt, taču tur man vismaz būs iespēja ar savu darbu un zināšanām sākt jaunu dzīvi. Brālis arī divus gadus strādāja Īrijā, bet tagad arī tur darbu atrast nav vienkārši.”
Var piekrist vai nepiekrist, atbalstīt vai nosodīt tos, kuri dodas peļņā uz ārzemēm. Visās paaudzēs ir cilvēki, kuri grib strādāt, un tādi, kas to nevēlas. Vari pelnīt 2000 eiro mēnesī Vācijā, bet beigās tāpat pāri paliks nieka 10%.
Interesanti, kas notiktu, ja lielākā daļa aizbraukušo tiešām atgrieztos Latvijā? Kur tad ņemtu tās darba vietas, ko tagad sola? Un ko iesāktu Labklājības ministrija ar sociālo budžetu, ja pabalsti būtu jāmaksā arī tiem, kas atgriežas?
Kamēr pie mums neko neražos, labāk nebūs. Var rakstīt garus un gudrus plānus, kā attīstīt valsts ekonomiku, bet bez konkrētas rīcības tiem reāla seguma nebūs.
