Slavenā vīrusa virsvadonis sasauc atskaitīties savus apakšvirsniekus. Atnāk pārstāvis no Ķīnas un ziņo: “Viss izdarīts, viss kārtībā. Ķīnieši bija paklausīgi kā aitas. Saspiedušies blīvā slānī, bailīgi — ko lika, to darīja, tamdēļ man bija viegli tos inficēt. Uzdevums izpildīts.”
Atnāk pārstāvis no Itālijas.
— Itāļi ir bohēmisti un neko neņem par pilnu. Turpināja dzert vīnu, rīkot svinības un bezrūpīgi svinēt dzīvi, tādēļ uzdevumu bija viegli veikt.
— Bet kur ir apakšpulkvedis no Latvijas? — jautā virsvadonis.
— Viņš galīgi neadekvāts palicis, viss nosaitēts, ārā viļājas, nevar paiet, — atbild padotie.
— Ienesiet! — pavēl virsvadonis.
Ienes vīrusu no Latvijas. Tam lauzts žoklis, tik tikko var parunāt: “Nekad vairs Latvijā neatgriezīšos… Tas bija briesmīgi… Latvieši ir nekontrolējami: tie ķiploki, gaismas apļu zīmēšana, skuju un nātru kokteiļi… Brrr! Un tā nesēdēšana slēgtās telpās. Viņi taču brauca uz mežiem, vēdināja plaušas, sportoja, gāja pārgājienos un vēl rakājās pa saviem dārziem. Piedevām vēl dzēra avota ūdeni, kā arī mūs indēja ar priežu un egļu ēteriem un cepināja un mērcēja slapjajās pirtīs. Un kur tad nu vēl tās spēka dziesmas, koklēšana, gongi, elpošanas prakses. Es gandrīz prātā sajuku un pilnīgi bez spēka paliku!
Neiešu vairs pie latviešiem! Viņi ir neprognozējami savā viedumā! ◆
