“Latviešiem jāatgriežas pie savām saknēm. Mums ir tik daudz neizmantotu resursu visapkārt, tie ir katrā vietā, kur dzīvojam. Cilvēkam tikai jāgrib darīt, jāierauga un jāieliek tajā lietā sava sirds. Tā var būt lauksaimniecība, senču sētas atjaunošana un sakopšana vai tikpat labi rokdarbi, bet tas ir jādara te, mūsu Latvijā,” pārliecināta mana sarunas biedrene jaunjelgaviete Iveta Bērzkalne-Minajeva.
43 gadu vecumā piesakās meitiņa
— Pastāstiet par savu dzīves ritmu šodien! Ar ko nodarbojaties?
— Pēc profesijas esmu friziere, tas ir bijis mans aicinājums kopš agras jaunības. Pirms kāda laika Jaunjelgavā man darbojās skaistumkopšanas salons, kurā bija ne tikai frizētava, strādāja arī nagu kopšanas speciālists, te varēja veikt masāžas, darbojās solārijs. Pienāca brīdis, kad cilvēki sāka strauji izbraukt no valsts, tas skāra arī Jaunjelgavu, un es to ļoti labi izjutu, zaudējot daļu klientu. Ar kolēģi nolēmām, ka jāmaina kaut kas, lai varētu turpināt strādāt šajā jomā, jādarbojas plašāk un jāmeklē jauni klienti. Aptuveni pirms pieciem gadiem atvērām salonu “Amadeo” Aizkrauklē, un tas veiksmīgi darbojas joprojām.
— Kā ir veicies šajā jomā, jo tik mazā pilsētā kā Aizkraukle skaistumkopšanas nozarē taču ir liela konkurence.
— Uzņēmējdarbības sākums bija diezgan smags, pieļāvām kļūdu, to veidojot kā SIA. Pēc negatīvās pieredzes meklējām veidu, kā kļūdas labot, strādājām, konsultējāmies un atradām risinājumu, kas bija pieņemams gan mums, gan kolēģēm, gan Valsts ieņēmumu dienestam. Nolēmusi “ar pilnu krūti” mesties darbā, strādāt un paplašināt salona pakalpojumu klāstu, man kā milzīgs pārsteigums 43 gadu vecumā pieteicās meitiņa.
— Ko bērniņa ienākšana jūsu dzīvē mainīja?
— Visu! Šis notikums lika iespringt visiem. Uzzinot, ka gaidu bērniņu, visa dzīve sagriezās kājām gaisā, nākotnes nodomi, kas saistīti ar darbu, pēkšņi nonāca otrajā plānā. Tā kā grūtnieces pēc 35 gadu vecuma medicīniski jau ieskaitāmas riska grupā, es savos 43 gados šajā grupā biju “pēc pilnas programmas”. Tobrīd laulībā bija krīze, likās, ka viss smagums uzkritis uz maniem pleciem, un vēl tādā vecumā iznēsāt bērnu — tas bija īsts pārbaudījums. Grūtniecības laiks mijās ar prieku par gaidāmo mazuli un bažām gan par savu, gan viņa veselību. Paldies Dievam, viss noritēja veiksmīgi, un 14. augustā nosvinējām Emīlijas trešo dzimšanas dienu.
Jāmācās piedot
— Vai ģimenē arī kaut kas mainījās?
— Ļoti daudz kas ir mainījies, pirmkārt, jau attiecības ģimenē. Viss sakārtojies. Vecākā meita jau dzīvo patstāvīgi, bet brālis ieguvis mazo māsu, protams, mūsu visu dzīve kaut kādā mērā ir pakārtota mazulim. Jūtu lielu atšķirību starp bērniem, tas noteikti saistīts arī ar laiku, kurā viņi dzimuši, Emīlija pieprasījusi un arī saņēmusi visu manu nedalītu uzmanību, šie trīs gadi paskrējuši ļoti ātri. Viņa ievieš korekcijas visās lietās, tagad jau aizrāda, ja kāds pastrīdas, ļoti aizstāv lielo brāli, aizstāv viņu, ja nopelnījis par kādu nedarbu rājienu no vecākiem. Emīliju visi ļoti mīl, un viņa mīl visus — esmu pārliecināta, viņa ir Dieva dāvana manai ģimenei.
— Atskatoties uz notikušo, bija kāds, kam lūdzāt padomu, palīdzību grūtajos brīžos?
— Man palīdzējusi ticība Dievam, lūgšanas. Esmu kristiete, neesmu tikai svētdienas baznīcā gājēja, tas ir mans dzīvesveids jau 25 gadus. Daudziem ir izveidojies ļoti nepareizs priekšstats par to, kādai jābūt kristietībai, un kāds ir kristietis. Esmu piederīga “Jaunajai paaudzei”, kas ir pilna evaņģēlija ticība. Pastāv daudzveidīgs un arī nepareizs priekšstats, kas ticīgam cilvēkam jādara — Jēzus Kristus jau visu mūsu vietā ir izdarījis pirms 2000 gadiem — izcietis vājības, sāpes, slimības, pazemojumu, tas ir piesists krustā. Mums nav jācieš mokas, sāpes, nav sevi jāupurē, nav jāiet simtiem kilometru garos svētceļojumos, tikai jāiemācās pieņemt piedošanu.
— Kā to domājat? Jāiemācās piedot savam pāridarītājam?
— Jā. Nespēja piedot ir ļoti liela sabiedrības problēma, tā skar ļoti daudzus, tikai cilvēki to nesaprot vai nevēlas saprast. Smagās slimības visbiežāk rodas no nepiedošanas, no naida, kas sagrauj ķermeni no iekšienes. Piedošanas moments ne tik daudz ir svarīgs pāridarītājam, cik pašam. Jo ātrāk cilvēks spēj piedot, jo labāk, tas ir arī viens no kristietības nosacījumiem, jo Dievs mums ir piedevis grēkus. Arī Tēvreizē ir aicinājums piedot.
Katrs uz notikumiem raugās ar klapēm
— Cilvēku līdz ticībai nereti aizved kāds emocionāls pārdzīvojums vai pat traģēdija. Kā ir bijis jums — kā atradāt ceļu pie Dieva?
— Pārdzīvoju ļoti emocionāli smagu laiku pirmajā laulībā, ar vīru bija izveidojusies sarežģīta situācija, ar ko nespēju tikt galā. Nespējot pieņemt vīra rīcību, nespējot viņam piedot, sevi biju emocionāli iznīcinājusi, mani bija pārņēmis naids. Tas izpaudās arī fiziski — biju novājināta ne tikai garīgi, arī ķermenis nespēja pretoties slimībām. Vienā brīdī sapratu, ka tā vairs ilgāk nevar turpināties, ka nav spēka dzīvot un kaut kas jāmaina, lai es sevi neiznīcinātu. Tie bija nu jau pagājušā gadsimta 90. gadi, juku laiki, cilvēki grāba, pievērsās un ticēja visam kam, arī gaišreģiem, dziedniekiem, zīlniecēm. Mēģināju saprast un izlemt, pie kā vērsties pēc palīdzības — pie gaišreģes, kas ir tāds pats cilvēks kā mēs visi, vai lūgt palīdzību Dievam. Pievērsos Dievam, sāku lasīt Bībeli un atradu tajā jēgu un padomus. Bībele iemācīja piedot pāridarītājam, atlaist cilvēku, ja tam tā jānotiek. Pašai par pārsteigumu, tiklīdz biju atbrīvojusies no naida, no negatīvām emocijām, strauji uzlabojās ne tikai mana emocionālā pašsajūta, atveseļojās arī ķermenis un dzīve rada jaunu jēgu.
— Kādas bija pirmās atziņas, kā kristietība maina cilvēku?
— Galvenā atziņa — katram cilvēkam uz lietām un notikumiem ir savs skatījums, katrs skatās šauri, no sava redzējuma un pieredzes, katram ir klapes, kas liedz palūkoties plašāk, paraudzīties uz notiekošo arī citādāk, nekā ierasts. Tikai Dievs ir visaptverošs, Viņš mūs ļoti mīl un var mums palīdzēt. Arī šī “Jaunā paaudze”, kurā esmu jau 25 gadus, daudziem liekas kā bieds, bet es esmu te un nevienu dienu neesmu nožēlojusi, ka esmu kristiete un esmu piederīga tieši šai draudzei.
— Vai jums ir kādi īpaši rituāli, lūgšanas?
— Būt kristietim nenozīmē tikai to, ka regulāri svētdienās eju uz baznīcu, lai satiktu Dievu, nē. Dievs ir manā ikdienā, ik uz soļa — manā laulībā, attiecībās ar bērniem, radiem, viņš ir arī manās finansēs un darbā. Tās ir reālas lūgšanas, ko izrunāju saviem vārdiem, tāpēc man nav obligāti jāiet uz kādu konkrētu vietu.
Dievkalpojumus skatās tiešsaistē
— Jaunjelgavā jums ir domubiedri?
— Jā, mums Jaunjelgavā ir oficiāla draudzes māja, bet pārstāvniecība ir Ogrē. Uz vietas mums pagaidām nav ne sava mācītāja, ne sludinātāja, katru svētdienu uz Rīgu arī diezgan grūti izbraukāt, tāpēc esam atraduši risinājumu. Esam moderna draudze, nav tā, ka vienmēr pie mums atbrauc mācītājs vai sludinātājs, uz vietas mums tāda cilvēka nav, tāpēc mums ir lielais ekrāns, un svētdienās ar projektoru tiešsaistē skatāmies Rīgas draudzes dievkalpojumu.
— Vai varat izskaidrot atšķirību starp kādu no tradicionālajām reliģijām, piemēram, katoļticību, un “Jauno paaudzi”?
— Kad uzticies Dievam, saproti, ka ceļš un skatījums ir citādāks, nekā cilvēks to uztver. Iešana uz katoļu vai luterāņu baznīcu nav nekas slikts, bet to varu salīdzināt ar viedtālruni, kad, to lietojot, neizmantojam visas iespējamās funkcijas. Mūsu draudzē cilvēki tiek apmācīti un pilnībā ievesti Dieva klātbūtnē, iemācāmies izprast Dievu, ka Viņš ir visaptverošs. Reliģija cilvēku ieliek rāmītī, tai ir savi pieņēmumi, uzstādījumi, gadsimtos izveidojušās tradīcijas, pie kurām pieturēties. Ticība jāmeklē nevis cilvēku izdomātās rituālās daļās, bet ar sirdi. Jālūdz no sirds nevis tāpēc, ka tā vajag vai tā dara visi. Cilvēkiem patīk rituāli un sveces, visiem liekas, ka, baznīcā lūdzoties, vajag dedzināt sveces, ka tas ir pareizi, turpinās maldīgais priekšstats, ka caur sveču dedzināšanu kaut kas notiek. Bībelē nav nevienas vietas, kur būtu pieminētas sveces saistībā ar reliģiju, nav aicinājuma lūdzoties dedzināt sveces.
— Domājat, ka iešana baznīcā, iesaistīšanās rituālos, dievnama pošana svētkiem savā ziņā ir liekulīga?
— Īsta kristietība nav ārišķība, tā ir ikdiena, tā ir katra diena un pieturēšanās pie Dieva baušļiem. Cilvēki mūsdienās nelasa Svētos Rakstus, tāpēc ir aizmirsuši, ka Dievs ir tur, kur ir Viņa vārds. Dievs nemājo rokām celtos tempļos, bet mājo tur, kur Viņu pielūdz — cilvēku sirdīs. Mani šie vārdi uzrunā, un diezgan bieži domāju par to, Viņš nemaz var nebūt tajā svētkiem uzpostajā dievnamā, kur visi Viņu devušies pielūgt.
Jābūt vēlmei strādāt
— Kas jums dod spēku ikdienā, palīdzējis grūtos brīžos?
— Man ir ļoti laba draudzene Ligita, kura man līdzās ir bijusi gan prieka brīžos, gan grūtībās. Iepazināmies slimnīcā, dzemdību nodaļā, pirms 27 gadiem, kur abām piedzima meitas. Otrreiz satikāmies bērnudārzā, un kopš tā laika esam cieši līdzās. Viņa arī ir pieņēmusi kristietību, kopā apmeklējam dievkalpojumus, ikdienā sazvanāmies katru dienu, kad vien iespējams, arī tiekamies. Bija laiks dzīvē, kad pie sevis nodomāju, ka bez Ligitas vispār neprotu dzīvot, jo vienmēr it visā esam dalījušās, atbalstījušas viena otru. Tuvinieki jau par mūsu draudzību pasmaida, ka es bez Ligitas nekur! Ejot laikam, atskārtu, ka katram no mums jāsamierinās un jāpieņem arī pārmaiņas. Ja cilvēks, kurš man ir tik ļoti svarīgs, tiktu atņemts, šodien es to pieņemtu. Dievs aizpilda visus tukšos caurumiņus, kādu laiku būtu grūti, bet tā vairs nebūtu milzīga zaudējuma izjūta vai panika.
— Vai, jūsuprāt, esam pietiekami daudz katrs pats darījis Latvijas labā?
— Salīdzinot ar to, kāda Jaunjelgava bija pirms vairākiem gadiem un kāda tā ir tagad, redzu lielu atšķirību, un tas ir visu kopīgs darbs. Pilsēta ir sakārtota gan vizuāli, radītas darba vietas un iespējas cilvēkiem dzīvot un strādāt. Pati vienmēr esmu centusies ar esošajiem resursiem kaut ko izdomāt, radīt, darīt, esmu sakopusi vidi sev apkārt, kur strādāju un dzīvoju. Latvijā vēl ir ļoti daudz neizmantotu resursu katrā pagastā un pilsētā — cilvēkiem tikai jāgrib tos saskatīt un jābūt vēlmei strādāt, un darboties tepat Latvijā. ◆
Vizītkarte
VĀRDS, UZVĀRDS:
Iveta Bērzkalne-Minajeva.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1971. gada 19. augustā Ogrē.
DZĪVESVIETA: Jaunjelgava.
IZGLĪTĪBA: beigusi Rīgas Stila un modes tehnikumu.
ĢIMENE: vīrs Mihails, meita Laura (27), dēls Ralfs Endijs (12) un meitiņa Emīlija (3).
VAĻASPRIEKS: tīkla mārketings, atpūta dabā, aktivitātes ar bērniem.
